Izdarīts ir daudz mazāk kā bija domāts, taču laikam jau tā notiek.

Pavasarī stādītās abas krūmmellenes ir labi padevušās augumā. Pat tik labi, ka man radās diezgan nopietnas bažas, vai tās ar tik jaudīgiem dzinumiem maz spēs pārdzīvot ziemas salu. Iespējams, ka pie vainas ir jūnija beigās tām uzlietā nātru vircas susla, ko man, protams, ieteica nedarīt, taču pēc tam tie krūmiņi sāka aug tik strauji, ka bail. Septembra beigās jaunās galotnes bija vēl tādas pavisam zaļas un slābanas, taču tagad šķiet, ka kļūst stingrākas un tumšākas. Nesen uzkaisīju mazliet rudens mēslojuma (kālijs utt.), varbūt tas sāk iedarboties. Vai paspēs pavisam pārkoksnēties, lai nenosaltu, joprojām ir šaubīgs jautājums. Bet nu vislabāk jau mācās no savām kļūdām, ne.

Tagad rudenī piestādīju blakus vēl divus krūmiņus no citām šķirnēm. Tie tagad izskatās tikpat necili kā otri divi izskatījās pavasarī, taču tiem bija izcili koši sarkanas lapas – tie divi no pavasara vēl īsti nekrāso lapas.

Siltumnīcā un mazdārziņā esmu pāraudzējis laikam visu, ko vien varēja. Gurķi regulāri pārgatavojās, bet tur grūti noteikt, kad vēl mazliet var un kad jau ir par daudz. Tomātiem viegli, tiem jau pēc krāsas skaidrs. Salāti vairākas reizes pārauga. Redīsi arī. Puķkāposti pārziedēja, tikai pēdējais vēl izskatās atbilstoši standarta prasībām (vispār man no sešiem iesētiem seši arī izauga, labi). Burkāni pārauga. Bietes vēl nepārauga, tās ir labi padevušās (ja vēl būtu ideju, ko ar tām tik daudzām darīt). Zirņi arī pārgatavojās. Paprika siltumnīcā tiešām izauga, nogatavojās, viss kārtībā. Ar to gan bija daži pārsteigumi, jo uzzināju, ka augot tā ir gaiši zaļa, pēc tam kļūst neveselīgi brūna (jau nodomāju, ka esmu iekaltējis/pārlaistījis/dabūjis kādu kaiti, un viss būs beidzies), taču tad tā tiešām kļuva pareizi sarkana un viss sanāca.

Nu, tendences laikam diezgan skaidras – mani saista process, bet rezultāts ir otršķirīgs. ¯\_(ツ)_/¯

Interesanti, ka nesen daudz kas sāka no jauna ziedēt. Tomāti ļoti intensīvi vēl joprojām. Gurķi arī mazliet, bet, protams, bezcerīgi. Tā pati paprika no jauna sāka ziedēt un audzēt. Arī parastā zemene uzziedēja. Mazliet vasaras aveņu pat vēlreiz ienācās septembra beigās un turpina joprojām.

Mēnešzemenes ir interesantas zemenes, iepriekš par tādām nezināju, tās tiešām ražo (mazliet, bet tomēr) visu vasaru. Tirgū tantiņa pastāstīja, ka zemenes ir клубника, bet mēnešzemenes – земляника.

Dārzeņu fizāļi arī ir ienākušies. Tie ir tādi dīvaini auglīši. Nevar teikt, ka būtu negaršīgi, taču nav arī garšīgi. Ēst var un esot ļoti veselīgi (kā vietējs kivi), taču diez ko daudz nemaz nevar apēst. Kamēr tie gatavojas, tie izskatās pēc parastajiem ogu fizāļiem – tāds pat apvalks (indīgs, btw). Kad nogatavojas, apvalks pārplīst un iekšā ir tāds kā mazs, zaļš tomātiņš. Angliski tos tā arī sauc par "tomatillo", un vispār tie nāk no Meksikas, kur ir kā mums kartupeļi – tikpat izplatīti un plaši pielietoti. Domāju, ka audzēšu tos arī nākamgad – ja ne tik daudz augļu dēļ (nēnu, varbūt vēl pieradīšu), tad kaut vai kā sezonālo dzīvžogu, ar ko aizsegt dobes, jo aug tie tiešām vareni – tiem noteikti nepieciešami stingrus balsti, un tad mierīgi izaugtu 1.5-2 metru augstumā. Man tā arī būtu bijis, ja ne tā liktenīgā ābeles galotne.

Mazo ogu šogad bija ļoti daudz, taču ar lielajām tā švaki. Arbūzi neizauga nemaz (pārsteigums, pārsteigums) – auga, ziedēja, bet nekā. Ķirbji arī ne – viens mazs bija un izčibēja. Kabačiem katram bija pa tikai vienam kabacītim. Vismaz uzzināju, ka kabači aug vienā kompaktā vietā, nevis stiepjas kaut kur ārēs kā ķirbji un arbūzi. Melotriju arī, protams, iesēju par vēlu, tā ziedēja, bet neko vairs nepaspēs – ārā jau novīta, siltumnīcā vēl knapi turas.

Ar ziediem un plāniem tā arī īsti nekas nesanāca – līdz plānotajai puķudobei netiku. Cerams, ka nākamgad. Krokusi uzziedēja un noziedēja divreiz. Hiacinšu sīpolus nokavēju sabāzt zemē. Tulpju sīpolus vēl laikam nevar bāzt zemē. Un vēl nezinu, kur to darīt. Pa vasaru esmu iestādījis dažas ziemcietes, kas varbūt augs arī nākamgad – lāčactiņas, perovskijas, rudbekijas, helēnijas un vēl kaut ko. Starp citu, klinšrozītes ir ļoti smuki krūmiņi, lai arī nekāda sakara ar rozēm. Nākamā pavasara svarīgais projekts būs piemājas puķudobe – pašlaik tā ir (nopūta). Ā, un lobēlijas nekad nevajag iekaltēt – pat ar vienu reizi tur nekas vairs īsti neatdzīvosies pa visu vasaru.

Sadarbojoties ar dill, pārdomu vieta "soliņš" tika pārdomāts un kļuva kokaināks. Manuprāt, tagad ir līdzīgāks dārza dīvānam par pirmo variantu.

Ja nu kāds to vēl nezināja, tad izrādās, ka parasts zālājs nav vienkāršs zemē nomests zaļums, tas prasa arī diezgan daudz darba. Vasarā to parasti bija jāpļauj divreiz nedēļā, jo auga strauji. Tagad, kad bija aukstais laiks, varēju nepļaut divas nedēļas – stāvēja uz vietas. Šajās brīvdienās atkal nopļāvu, pie reizes automātiski savācot visas lapas. Kad tik silts un saulains laiks un mauriņš atkal tik tīrs un zaļš, tad uznāca tāda ļoti vasarīga sajūta. Droši vien pēdējoreiz šogad. (Lai gan tā es biju domājis arī iepriekš.)

Ko darīt, protams, vēl ir arī šogad, bet tas jau vairs nebūs nekas tāds. Laikam viss.