smth
Commenting To 
11th-May-2020 08:43 pm - "Irānas konference"
0511

Tā kā izrādi beidzu skatīties īsi pēc pusnakts un visu dienu par šo izrādi domāju, tad viennozīmīgi dienas bilde pieder izrādei "Irānas konference".
Jau vairākas nedēļas faktiski nevienu piedāvāto izrādi neskatījos, jo jutos pārsātināta. Tomēr mēnesis non-stop`ā ikvakara izrāde vai balets, vai opera bija par daudz.
Šo izrādi tomēr sevi kaut kā piespiedu noskatīties. Negaidīju, ka pēc tās noskatīšanās būs tā, ka nevarēšu aizmigt, ka domāšu visu nākamo dienu par to... Nosaukums maldina, jo izrāde patiesībā ir par kaut ko pavisam citu. Lai gan, ja tā padomā, nosaukums nelamdina. Konferences formātā izrāde ir. Temats (vismaz sākotnēji) ir saistīts ar Irānu. Un tas, par ko tiek runāts un kā tiek runāts, liek sekot uzmanīgi līdzi, domāt... Izrādes beigās tika nolasīts tik skaists dzejolis. Pat man, dzejas nemīļotājam, tas iekrita sirdī. Tagad man šo dzejoli vajag! Ļoti.
Bet visādi citādi - parasta darba diena no mājām. Tiesa, šodien izdevās iepriecināt Jolantu dzimšanas dienā. Pagājušās nedēļas beigās nolēmām viņai uzdāvināt trīs floribundrozes. Māra aizbrauca līdz audzētavai Tukuma apkārtnē un nopirka trīs dažādus, brīnišķīgus stādus. :) Pārsteigums izdevās! :) Un tas ir galvenais. :)

Nu, un noslēgumā (kā ierasts) kritiķu viedoklis par izrādi:
Maija Svarinska 12.05.2020

Jaunā teātra dzimšana

Man ir patiess prieks rakstīt par šo izrādi. Ne jau nejauši, to noskatījusies, uzreiz Facebook ierakstīju pāris rindiņas. Kāpēc? Tādēļ, ka esmu pārliecināta: tā ir novitāte mūsu teātra pasaulē. Principiāls fakts, jo šajā pandēmijas skartajā situācijā ļoti daudzi teātri kā spēles platformu izmanto Youtube. Lūk, arī Viesturs Kairišs iestudējis Roberta Mūzila slaveno darbu “Jūsmotāji”, taču šis materiāls, manuprāt, kategoriski nepakļaujas epidēmijas radītās izolācijas diktētai videoieraksta statikai. Iznākumā, izņemot dažus aktierdarbus, starp kuriem gribu īpaši izcelt Ilzes Ķuzules-Skrastiņas (Marija) un Ievas Segliņas (Regīne) tēlojumu, mēs vērojam skaļu teksta lasījumu šī vārda tiešā un pārnestā nozīmē.
Pavisam citādi virtuālajā vidē dzīvo pazīstamā krievu dramaturga Ivana Viripajeva luga “Irānas konference”. Tās uzvedums tapis pirms gada Maskavas Nāciju teātrī (izrādes videotreileri skat. šeit). Režisors Viktors Rižakovs tajā pieaicināja slavenus dažādu teātru aktierus, radīdams izrādi tikpat kā bez dekorācijām, ir tikai galds un mikrofons, vārdu sakot, konference. Režisors Elmārs Seņkovs savam iestudējumam arī ir atradis analoģisku un ļoti precīzu vizuālo risinājumu. Viss ir radīts tā, kā mūsu, tas ir, pandēmijas, laikā notiek steidzami sasauktās valdības sēdes vai, teiksim, populārais LTV1 trešdienu raidījums “Tiešā runa”. Katrs no konferences dalībniekiem atrodas savā telpā un pēc sanāksmes vadītāja uzaicinājuma norunā savu tekstu.
Neanalizēšu tekstu, jo saskaņā ar konferences noteikumiem tas ir sasauktās sanāksmes tēmai atbilstīgu dažādu uzskatu virknējums. Viedokļu pretrunas, protams, raisa domu sadursmes, bet šie konflikti pretstatā klasiskajai dramaturģijai negrauj varoņu savstarpējās attiecības, līdz ar to arī norises gaitu. Skatītājam tā ir laba pārdomu augsne, lai saprastu, kas notiek pasaulē, un šajā kontekstā novērtētu savu pozīciju. Konkrētāk, tā ir rietumnieku acīm skatīta Austrumu pasaule un no šī rakursa izrietošie jautājumi – Dieva meklējumi, islams un kristietība, sievietes liktenis musulmaņu valstī, nāvessoda problēma, laimes jēdziena sapratne, Irānas garīgās vērtības un sabiedrisko attiecību samezglojumi, u. tml.
Atbilstīgi konferences nolikumam visi uzstājas cits pēc cita, ja nu vienīgi neuzšķiļas strīds. Bet tas uzliesmo, un ne reizi vien, kaut konferences dalībnieki pārsvarā ir dāņi, kas, kā izrādās, ir apveltīti ar karstasinīgu temperamentu. Kopumā sanāksmē piedalās 11 cilvēki. Mēs viņus visus redzam, un tikai uzstāšanās brīdī katram tiek dots laiks atrasties priekšplānā vienam pašam. Kā to savos raidījumos tagad praktizē arī mūsu TV žurnālists Guntis Bojārs.
Redzēt “Irānas konferences” dalībnieku katra atsevišķo un kopējo plānu – tas patiesi ir īsts profesionāls baudījums (Lindas Ģībietes un Uģa Ezerieša tehniskais risinājums). Tāpat kā Maskavas režisors Rižakovs, arī Seņkovs ir uzaicinājis aktierus no dažādiem teātriem, un iznākumā skatītājs vēro lielisku radošās saliedētības ansambli. Konferences vadītāja Filipa Rasmusena loma ir uzticēta Nacionālā teātra aktierim Arturam Krūzkopam. Neko neforsēdams, viņš, kā jau vadītājam piedien, uzmana sanāksmes gaitu. Līdz ar viņu notiekošo vēro 10 konferences dalībnieki, bet salīdzinājumā citu reakcija ir daudz spraigāka, intensīvāka.
Skaties un redzi temperamentu, mīmikas un ķermeņa reakciju, nomani garastāvokli un pat atšifrē raksturu. Citiem vārdiem, mūsu priekšā ir mākslas tēls.
Facebook es jau paguvu papriecāties par Jura Bartkeviča atveidoto mācītāju Augustīnu. Lielisks ir arī cits aktieris no Dailes – Artūrs Skrastiņš, kura atveidotais Daniels Kristensens ir neierasti vienkāršs, vienlaikus impulsīvs un gudrs vīrietis. Kā allaž negaidīta, sevi neatkārtojoša ir Inese Kučinska (Liepājas teātris), kuras Emma Šmite-Poulsena ar savu temperamentīgo brīvdomību apbur, un sajūsmina Mārtiņa Meiera (Valmieras teātris) atveidotais varonis Magnuss Tomsens. Ar azartu varam vērot, cik uzmanīgi, reizēm kritiskā nievājumā neviļus saviebjoties, klausās Ūve Andersena, varone, ko spēlē Lolita Cauka – vieda un no tiesas dziļa Nacionālā teātra aktrise. Ar elastīgu un dzīvīgu meistarību priecē jaunie Esarte aktieri – Una Eglīte (Astrida Pētersena), Matīss Budovskis (Gustavs Jensens) un Agris Krapivņickis (Patriks Nilsens). Pārliecina arī Andris Strods zinātnieka Olivera Larsena lomā.
Šo aktierdarbu uzskatījumu beigšu ar irāņu jaunās dzejnieces Širinas Širazi tēlu, ko lieliski atveido M. Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise Jekaterina Frolova. Viņai lemts pastāstīt par mīlestību, par to pārvarīgo mīlestību, kad sieviete patiesi grib piederēt tikai un vienīgi vīrietim. Viņai ir atvēlēts arī pabeigt izrādi ar dzejoli, palūdzot atļauju to norunāt savā dzimtajā valodā. Jauks Elmāra Seņkova smaids. Skatītājs neviļus gaida, ka ieskanēsies kāda no irāņu valodām, bet nē. Mēs dzirdam krievu valodu – nu jā, Jekaterinas Frolovas dzimto valodu un, protams, arī Ivana Viripajeva valodu, kurā uzrakstīta luga “Irānas konference” (tulkotājs Arvis Viguls).
Dzejolis izskan, un es saprotu, ka ir dzimis jauns teātris. Tas jaunais teātris, kas ir saskaņā ar globālo pasauli. Teātris, kurā spēlēs aktieri no visiem mūsu valsts un projektu teātriem.
Sava veida draudzības kopa. Taču tā nav pastāvīga teātra trupa, jo katrs spēlēs arī savā teātrī. Teātris ar speciāli tam radītu dramaturģiju. Iztēlojieties, piemēram, nopietni izstrādātu mūsu Saeimas sēdes dramaturģisku ainu, kurā sevi spēlē talantīgie bijušie Nacionālā teātra aktieri Ivars Puga un Artuss Kaimiņš. Varētu mainīties arī režisori, bet Elmārs Seņkovs vai Valters Sīlis, manuprāt, būtu teicami šī veidojuma vadītāji. Arī producente Asnate Siliņa. Tāds teātris varētu ietekmēt valstu politisko situāciju, sekmēt tautu vienotību, kaut vai apvienojot izrādē māksliniekus no dažādiem pasaules teātriem. Protams, šāda teātra vēriens un ietekme pirmām kārtām būtu atkarīga no dramaturgu radošās amplitūdas.
Comment Form 
From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.
This page was loaded Jul 3rd 2024, 12:55 pm GMT.