Iekšā ir un laužas ārā. Tikai es cīnījos ar nevēlēšanos piesēst pie datora. Tomēr iekšējais murmulis murmuļoja tik ilgi, kamēr pielauza apsēsties un uzrakstīt.
Patiesībā ir diezgan liels visādu domu murskulis galvā, kas laikam aptver gandrīz visu, ko vispār var aptvert. I par darbu, i par ģimeni, ir par attiecībām, i par mājām, i par nākotni, i par.. tā to sarakstu varētu turpināt. Tās divas dienas prom no LV tiešām ļāva paskatīties uz daudzām lietām mierīgāk, bet lieka emociju virmojuma. Vispār jau sen zināju, ka tās komandējumu dienas man iet zināmā mērā labumā. Jā, fiziski ir nogurums, bet galvā sakārtojas viss.
Bet vispār. Bija laibi aizbraukt uz BRU. Tur riktīgs pavasaris. Tāds siltais, kad virsdrēbes principā vari vairs neģērbt, pietiek ar siltāku jaku, gadījumam - ja nu kas. Ziedošas tulpes un to smarža no puķu dobes aizvējo pietiekami tālu. Saule, kas dikti silda un gribas smaidīt, smaidīt, smaidīt. Jā, it kā nedaudz besītis uzmetās, ka ielido jau astoņos no rīta, bet kaut kā laiks jānosit līdz pēcpusdienai, kad sāksies sanāksme. Bet nu, izplānoju, ka būs lēnās brokastis, ka uz pilsētu braukšu ar vilcienu, aiziešu līdz iepirkšanās ielai un tad došos viesnīcas virzienā izdiņģēt iespēju ātrāk iečekoties. Domāts - darīts! Tiesa, vēl gaidot lidostā vilcienu trīs reizes sasmaidījos ne pa jokam, jo.. jo šoreiz laikam izskatījos gana zinoša, lai trīs reizes man pajautātu par to, vai vilciens dodas: 1) uz centrālo staciju; 2) uz Lēveni; 3) uz dienvidu staciju. :) Šie jautājumi iekšēji uzjautrināja visvairāk tāpēc, ka pati devos tikai līdz ziemeļu stacijai :)).
Veikali.Vai nu esmu pārāk izvēlīga, vai nu pārāk piekasīga, vai nu pārāk taupīga, bet.. sev nenopirku pilnīgi neko. Trīs kleitas gan bija tādas, kas patika, tomēr.. tomēr nenopirku. Un, lai nenopirktu, izdomāju gan smiekīgas atrunas, ja tā padomā. Viena kleita - pārāk sarkana (un tieši šo kleitu bija visgrūtāk nepaņemt sev līdzi), otra tika nolikta malā ar tekstu - "oi, nu kur es ar tādu iešu! Nav nemaz tik daudz tādu smalku pasākumu, kur to var uzvilkt!", bet trešā.. trešai atruna bija "publika nesapratīs" (un to domāju es, kurai ir tas "šerloka holmsa" mētelītis (kā mīļotais saka). It kā mani ārkārtīgi uztrauktu tas publikas saprašanas jautājums:>. Bet nu neko. Ja tas būs mans, tad nākamajā komandējumā tas būs vēl veikalā atrodams.
Ja sev kleitas nav, tad divas kleitas ir Santiņai. Viena vasarai ar bikšelēm un cepuri. Tāda forši spilgi puķaina! :) Un nopirku arī baltu šifonkleitu kristībām. Ceru, ka vasarā tas izmērs būs kāreiz! Maija svētkos grasos braukt pie brāļa - viņiem deju kolektīva apaļas jubilejas koncerts. Tā ka vareiz aizvest mazajai princesei jaunās štātītes.
Bet vispār, par veikaliem runājot, tomēr patīk tas pavasara krāsu trakums veikalu skatlogos un uz pakaramajiem. Garā ziemā, pelēkais laiks ir noriebies.Gribas krāsas, gribas spilgtumu un sulīgumu. Negribas domāt par praktiskumu, bet gribas tā sievišķīgi smuki! :)
Kad veikali jau bija nogurdinājuši, devos uz viesnīcu. 12 nav 14, un ir piedzīvotas tādas situācijas, kad ātrāk par 14:00 neviens negrib iečekot un nekas cits neatliek kā vien sēdēt lobijā un gaidīt, gaidīt, gaidīt kā tās minūtes bezgalīgi velkas. Tomēr šoreiz..šoreiz tiešām tik liela pretīmnākšana ārkārtīgi iepriecināja, īpaši ņemot vērā to, ka bija agrais rīts, ka daļa dienas jau ir novazāta pa pilsētu un mazai refrešs ir vajadzīgs. Iečekoja bez jebkādām problēmām, lai arī bija prepaid voucher, vienalga drošības naudu norezervēja, tiesa, tikai 25 eiro apmērā. Bet tas viss ir sīkums. Jāatzīst, ka šī viesnīca (The Thon EU) tiešām ļoti patika. Tuvums Padomes mājai ir tikai viena no priekšrocībām. Tā kā viesnīca ir gana jauna, tad numuri vēl nav nobružāti. Patika tās foršās krāsas - baltais, pelēkais, melnais, zaļais un fuksijsarkanais vai tāds lillīgais(?vvz, kā to krāsu sauc). Tīra, diezgan klusa. Un man jau vienmēr patīk tējas un kafijas uz vietas vārīšanas iespējas numurā. Patika arī bezparabēnu dušas želeja, šampūns un ķermeņa losjons. Pie tam visiem trim gana atsvaidzinoša un uzmundrinoša smarža, kas pēc tāda gara rīta bija vietā un laikā. Nu, jā - vienīgais mīnuss, ar ko gan esmu saskārusies daudzās viesnīcās - pārāk augsti spilveni. Es uz tādiem vienkārši nevaru gulēt, tāpēc priecājos, ja ir divas segas. Vienu segu tad izmantoju, lai apsegtos, bet otru, saloku un izmantoju kā spilvenu.
TV kanālu daudzveidība arī pārsteidza - sākot ar franču, flāmu, vācu kanāliem, beidzot ar poļu, krievu, kazahu, arābu, slovāku un kādiem tik vēl ne kanāliem ;). Lai arī cik tas savādi nebūtu, tad šoreiz ierasto Euronews vietā fonā klusi bubināja BBC. Šoreiz fonā Mārgaretas Tečeres bēres. Atcerējos, ka vienā no komandējumiem aktuālā ziņa visos kanālos bija par britu karaļnamu un saderināšanos. Un atkal briti.. ;) Tiesa, nākamais rīts man ziņās sākās ar sprādzienu ASV minerālmēslojuma rūpnīcā. Bet - katrai ziņai ir savs īsais mūžs.. Pāris dienas tā ir visapspriestākā, visaktuālākā un tad nāk kaut kas vēl aktuālāks, svaigāks, pieprasītāks.. Viss ārkārtīgi ātri mainās.
Sanāksmes. Gan viena, gan otra.
Par sanāksmēm runājot..ir nedaudz skumji. Redzi, ka vairāku citu valstu pārstāvji tiešām līdz kodolam ir izkodušies cauri visam, spēj strīdēties, argumentēt, uzdot jautājumus utt. Bet tu.. tu tikai fragmentāri tam visam pieskaries, jo vienkārši nepietiek laiks. Jā, izmantoju to, ka kāds cits ir tiešām vairāk pievērsies konkrētajam jautājumam, līdz ar to varu gatavot savu viedokli, piekrītot vai nepiekrītot sanāksmē dzirdētajam, argumentēti uzrakstīt savu viedokli, lai gan īsti pareizi tas nav - tāds plaģiātiņš vien sanāk. Bet tā gribas, lai būtu savādāk.
Un vēl nedaudz tracina, ka kādus dokumentus atsūta tikai dienu pirms sanāksmes, kā man sanāca ar ceturtdienas sanāksmi. Kā izrādās dokumentu, ko apspriedīs ceturdien, atsūtīja uz epastu otrdien vēlu vakarā (ap 19), bet es jau trešdien agri no rīta devos prom un šajā reizē datoru līdzi neņēmu. Lai arī tie ir 1,7kg, tomēr stiept arī tos negribējās. Nav jau tādas īpašas vajadzības it kā. Varbūt citreiz gan būs jāņem..vai arī vienkārši jāpāriet uz vieglāku datoru.
Visa cita starpā otrajā dienā bija iespēja vismaz nedaudz ieskatīties The Thon tīkla citā viesnīcā - Stanhope. Smaržo pēc vecuma. Un tuvums karaļpilij nespēja iepriecināt. Kaut kā ne pārāk patika šī viesnīca. Varbūt tiešām man sāk patikt vairāk stikla un metāla svaigās viesnīcas? Nezinu...Vienīgais, kas tiešām ļoti patika - terase ar ziedošu magnoliju. Pārtraukumos ņēmu savu piparmētru vai vībotņu tēju, lasīju Rīgas laiku un sildījos saulītē. Tāds neaprakstāms miers un laimes sajūta tajā brīdī pārņema. Un negribējās nekur steigties, kalt plānus, domāt kas jāizdara. Vienkārši izbaudīju mirkli.
Atpakaļceļā tomēr devu priekšroku Lufthansai, nevis Airbaltic. Jā, viens no iemesliem, protams, bija tas, ka bija lētāk. Otrs - bagāžu var par velti nodot (lai arī tas bija nelielais koferītis, ko droši varēju ņemt līdzi lidmašīnā, man tomēr labāk patīk, kad ir brīvas rokas, staigājot pa lidostu). Arī tas, ka vari izvēlēties vietu sēdēšanai ir pluss. Arī tas, ka vismaz līdz FRA publika ir klusa, pieklājīga un mierīga man patīk. Un tas, ka abos reisos ir iespēja padzerties un kaut ko uzkost par velti ir gana svarīgi... Savācās gana daudz plusiņi. Jā, nedaudz kaitināja tā autobusa sajūta, kas bija no FRA lidojot uz RIX. Latvieši spēj piepildīt ar skaļām sarunām vietu un laiku. Bet nu - lidojuma biedrus neizvēlas ;). Tomēr vieglāk ir pārdzīvot divus lidojumus, nekā vienu :D.
Pie sevis sasmaidījos tad, kad pilots ieteica paskatīties pa labi, jo tur skaisti izskatoties Berlīne. To gan biju pamanījusi vēl pirms viņš ko minēja. Tāda liela, skaista, gaiša, jo vakara ugunis jau pilnā sparā mirdzēja. Pie sevis nodomāju, ka pa visiem šiem gadiem šī man bija tikai otrā reize, kad pilots aicina pasažierus uz kaut ko palūkoties. Pirmajā reizē tā bija ziemeļblāzma (un atkal manā pusē), bet otrajā reizē - pilsētas ugunis. :)
Lai arī ar nelielām gaisa bedrēm bija lidojums, sajūta ir laba.
Ielidojot RIX, brīnījos par cilvēkiem, kas, sēžot pat gandrīz beigās, lec kājās, grābj mēteļus un somas un stāv pie sava krēsla jau tad, kad vēl nav nodzisušas brīdinājuma zīmes par to, ka jāpiesprādzējas. No tā, ka ātrāk uzleksi kājās, nekas daudz nemainīsies, vēl jo īpaši tad, ja jāgaida, kamēr bagāžu atvedīs. Bet nu tādi nepacietīgie ir vienmēr. Es tik paraustu plecus par to visu un neko.
Bagāžu tiešām kādu brīdi nācās gaidīt. Un kādā brīdī man iezagās ierastā baža - a ja nu koferītis ir kaut kur aizklīdis. Protams, ierodoties mājās, tas vairs nav tik ļoti sāpīgi. Ja atbrauks rīt vai parīt tas koferis, nekas traks nebūs. Trakāk ir tad, kad brauc kaut kur prom. Joprojām atceros to izmisumu, kas bija AMS, kad man vienīgajai no mums piecām koferis aizkavējās CPH, bet priekšā trīs nedēļas Hāgā... Stulba sajūta, jo pat elementārās zobu pastas, zobu birstes, tīras veļas un zeķu nav. Toreiz meitenes izlīdzēja ar to, ar ko varēja. Un koferis arī atbrauca nākamajā vakarā. Un smieklīgi bija ierasties ar milzoni koferi uz svinīgajām mācību atklāšanas vakariņām surinamiešu restorānā. Un smieklīgi bija tas, ka tieši šī diena, kad koferis atbrauca, bija arī mana dzimšanas diena. ;)
Bet nu šoreiz koferītis ieradās tomēr RIX un mājās biju pēc pusnakts. Kamēr šurpu-turpu pa mājām, jau pusdivi. Aizgāju gulēt, uzliku modinātāju uz 11:30 un aizgāju gulēt. Pamodos gan ātrāk - 11. Pie sevis nodomāju, ka boss noteikti būs neapmierināts, ka es no rīta jau 10-11 neesmu darbā, bet, ja godīgi, tad šobrīd tiešām attiecībā uz darba un atpūtas laika nošķiršanu esmu kļuvusi uzmanīgāka. Kādreiz skrēju pēc komandējuma agri uz darbu, tagad tomēr izmantoju tās 12h atpūtas, kas man atbilstoši likumam pienākas. Neviens nenovērtēs un paldies nepateiks par to, ka miegains sēdēsi darbā. Un patiesībā - vai tiešām tas ir vajadzīgs? Neesmu pārliecināta.
Protams, kad atnācu uz darbu, tad manas aizdomas tika apstiprinātas - esot neapmierināts, ka manis nav. Bet, ja godīgi, manī vainas sajūta neparādījās. Es nebraucu izklaidēties. Ja konferences braucienus vēl zināmā mērā var pieskaitīt tādai kā izklaidei, ja vien pašam nav jārunā, tad darba grupās ir savādāk. Un arī vēlāka it kā starp citu izmesta frāze par to, ka viņš kā muļķis jau no 11 mani gaidot, mani nespēja aizskart. Vien nobrīnījos par to, ka iepriekš vairākas reizes teicu, ka piektdienā būšu tikai uz pēcpusdienu un nebiju gatava nekādam kompromisam (arī apmainīt rītu pret vakaru, tas ir - atnāku no rīta, bet pēcpusdienā dodos mājās, negribēju, jo zinu, ka tik un tā tad tajā pēcpusdienā neaiziešu mājās, bet būs jāpabeidz darbi), netika uztverts laikam gana nopietni. Bet.. tā nav mana problēma. Lai gan zināmā mērā ir. Vispār piektdien aizdomājos par to, ka varbūt tiešām jācenšas mierīgāk uztvert viņa izpausmes, neiet pa gaisu par to, kas manuprāt nav īsti ok, jo nav vajadzības sanīsties. Laikam jācenšas piekopt miers. Jadara savs darbs pēc labākās sirdsapziņas un viss. Jo mierīgāka es būšu, jo labāk būs. Tiesa, ir pāris nepatīkamie jautājumi, kas ir jāizrunā. Tā kā jau pamazām var sākt kužināties dārzā, tad man kāda atvaļinājuma nedēļa jāpaņem. It kā man vēl ir viena atvaļinājuma diena, ko neizņēmu janvāra beigās - pēc priekšnieka lūguma nācu uz darbu, lai pabeigtu iesāktās lietas. Un vēl ir viena brīva diena par rakstu. Otrdien to vakarā aizsūtīju žurnālam, un man atbildēja, ka, iespējams, to sadalīs uz diviem žurnāliem, bet vispār vēl lasīšot un skatīšoties, kāds tas ir. Un vēl ir atvaļinājums 4+4+2 jau nopelnītās nedēļas un 12 darba dienas. Kā un kad to visu izmantot - nestādos priekšā. Arī priekšnieks par to visu klusē, tikai par savējo atvaļinājumu runā - maija sākumā kādas dienas un tad maija beigās-jūnija sākumā. Bet tas mani īpaši nebiedē, jo galu galā tā nav pirmā reize. Vēl viens jautājums, kas ir gana nepatīkams - komandējumi. Izskatās, ka būtu labi, ja es brauktu uz BRU trīs reizes maijā, un tagad jau vairāki datumi vasarā un rudenī jau zināmi. Turklāt ir vēl viens komandējums jūnijā arī uz Viļņu. Bet, ko teiks viņš? VVZ. Esmu kļuvusi bailīga. No otras puses.. kādam arī šīs lietas jādara. Patiesībā, domāju, ka kādu reizi arī viņam pašam būtu jāaizbrauc uz BRU, lai saprastu, kā tās lietas notiek. Bet vai viņš to darīs - tas ir cits stāsts. Ai, jāliek miers darbam sestdienā. Galva jāatpūtina, lai var mierīgi nedēļu nostrādāt.