Kopš atkal strādāju filmām laiks paliek aizvien mazāk.
Toties šo to ir izdevies noskatīties.
The Karate Kid (2010). Filmas ar Džekiju Čanu jau sen, sen neesmu skatījusies, un, atceroties to, kas agrāk redzēts, neko īpašu negaidīju - domāju, ka būs krietni zem viduvējā. Tomēr patīkami pārsteidza. Mazāk paša Čana, vairāk puišelis un jaunā dzīves vide ar visiem tās labumiem. Kopumā vidēji laba filma. Izklaide vakaram.
Pēc izklaides sekoja viena nopietnā filma - War and Peace (1956). Natašas lomā Odrija Hepberna. Ja godīgi, tad jutos vīlusies nedaudz. Šis laikam ir vājākais romāna ekranizējums, ko līdz šim esmu redzējusi. Nepārliecināja - ne kara, ne miera daļa. Tāda sajūta bija, ka viss tā pa augšu vien apgrābstīts. Protams, saprotu, ka trīsarpus stundas garā filmā ir sarežģīti visu parādīt un jāizvēlas ir svarīgākās, nozīmīgākās lietas.. Bet nu nepārliecināja..
Un kino bauda šovakar - Кококо (2012). Labi izglītota zilzeķe un prasta bābiete (nu, labi...vecuma dēļ nevar nosaukt par bābieti, bet šobrīd vienkārši nekāds prātīgāks apzīmējums nenāk prātā). Vienas monētas divas puses.. un laikam tāpēc filmas beigas it kā atstāja tādu nepabeigtības sajūtu un nesaprašanu, ar ko tad tas viss varētu beigties. Reizēm to zilzeķi gribējās sapurināt, lai taču saņemas un neļauj sev uzkāpt uz galvas, reizēm to otru gribējās iebakstīt, lai tak rimstas. Bet vispār - lielisks aktieru sastāvs - viņi tik organiski visi veido kopīgo bildi.. Tiešām šī filma ļoti iepriecināja. :)