Nerakstu nevis tāpēc, ka nav ko rakstīt, bet tāpēc, ka ir tik daudz ko rakstīt. Par visu. Un tajā pat laikā negribas rakstīt, jo.. negribas rakstīt. Ir daudz ko rakstīt par darbu, bet šobrīd..šobrīd nedaudz bail rakstīt, jo nezinu, ar ko tas var beigties. Varētu uzrakstīt par to, kā iet mājās, ģimenē, bet arī negribas, jo.. jo laimīgi cilvēki citiem nav laikam tik interesanti. Šodien, ejot uz darbu, pie sevis aizdomājos, ka tad, kad ir slikti, tad visas gaudas šķiet interesantas un svarīgas, lai piefiksētu, jo ir taču "viss-slikti". Bet kad principā viss ir labi, tad neesi vairs tik interesants sabiedrībai, jo neko citu, izņemot to, ka ir labi, jau nevari pateikt. Kad ir labi, tad arī negribas īpaši iegrimt detaļas, kas ir labi, kā ir labi - vienkārši - ir labi. Nē, nu jau tā, ka viss simtprocentīgi ir labi - vienmēr var atrast iemeslu gaudām..piemēram, par to, ka kaut kāds vīruss apsēdis visus mūsu kabinetā, ka sāp kakls un deguns tāds uztūcis, bet neko no tā deguna nevar dabūt ārā. Bet vai ir jēga par to ņurdēt? :) Nav! :) Nekas jau no tā nemainīsies.
Vārdu sakot - viss ir labi. Un tas ir svarīgi.
Un vēl - prieks, ka katru vakaru izdodas vismaz pāris stundas piesēst pie adatām un diegiem ;)