Darba dienas kļūst aizvien vienveidīgākas. Zini, ka darbi pārklāsies, ka kaut kas pēķšņi uzkritīs, ka viss noteikti neaizies gludi. Tā vienkārši ir. Un es par to cenšos vairs necepties, jo tāda tā lietu kārtība ir.
Jaunais priekšnieks beidzot apjauš, kāpēc visus šos gadus bija tā, kā bija - jo pārāk daudz visādu blakusdarbu atnāk un saviem darbiem īsti nesanāk pieķerties vai, pareizāk sakot, pieķerties ļoti fragmentāri.
Kas vēl? Beidzot esmu sākusi gribēt atvaļinājumu. Negribējās visu laiku, bet tagad jūtu, ka pienācis laiks padomāt par to. Un vēl gribas kādu komandējumu - izvēdināt galvu:)
Bet visādi citādi-turpinu piekopt domu mieru un skaidrību. Bez liekiem stresiem, jo.. sāpes audzina. Tiklīdz par daudz saku cepties, tā organisms dod ziņu sāpju veidā un tas mani pamatīgi atvēsina - liek saņemties un dzīvot mierīgāk ;)