Vēl viena darba diena mājās. Gribēju izrādīt iniciatīvu un atvelties pēcpusdienā uz darbu, ja viss būs labi, aizsūtīt no darba epasta pāris vēstulītes. Bet nākamais mans priekšnieks man piezvana un saka, ka nav ko vilkties - lai strādāju mājās, nav nekas tāds, lai vajadzētu skriet uz darbu, turklāt arī karsti esot ;) Nu, ja priekšnieks tā saka, tad es viņu klausīšu un smuki strādāšu mājās. Man tā ir vieglāk ;)
Un jūtos es pagaidām it kā labi. Un tas priecē. Tomēr cenšos nesapriecāties par daudz, jo.. jo, ja sapriecājas par daudz, tad vienmēr kaut kas var noiet greizi :) :( :).Tāpēc priecājos par katru konkrēto dienu un stundu. Nu, tā, kā bija pavasarī - soli pa solim priecāties.
Vakar gan gribēju izčīkštēt lielāku uzmanību, teikdama, ka man ir depresija ;))) Mīļotais paskatījās uz mani, pasmējās un tikai noteica: 'Jā, jā, tev noteikti ir depresija ar šitādu mirdzumu acīs!" :) Viņš man nenoticēja.. :D Un nav jau arī kam ticēt - cietēja no manis šobrīd nesanāk nekāda ;)Šī ir tā reize, kad slimība man nesanāk kā sevis žēlošanas brīdis - ak es, nabadzīte, slima..Nu, sāp, nu nav forši.. Nu, un - ārstējam un viss BŪS LABI! :)