Nogurusi pēc suņa. Turpinu ieviesto praksi par atpūtu un darbu. Tiesa, šodien liela darba dienas daļa pavadīta dīvāniņā (laikam kopumā kāda pusotra-divas stundas). Bet es arī īpaši neklīrējos - sāp, grūti nosēdēt, tad ņemu un printēju papīrus un guļu un lasu, kamēr atlaiž nedaudz. Jā, žēl papīru tā tērēt... bet, ja es par sevi nerūpēšos, tad neviens cits par mani nerūpēsies. Pagaidām par kontaktstundu samazināšanu nolēmu nerunāt, jo ceru, ka rudens pusē varēšu pāriet uz daļēju strādāšanu mājās, kas man noteikti labāk patiktu.
Aizvien vairāk izjūtu to, ka darbi sāk velties viens pāri otram. Un ko? Un neko - izvērtēju prioritātes, bet bez liekas panikas, un daru darbus uz priekšu.
Parīt atnāks atrādīties mans jaunais darbinieks - lai iepazītos ar to, kas un kā pie mums notiek uz vietas. Redzēšu, kas tas par puisieti ar skanīgo, latvisko vārdu "Jānis". Ceru, ka būs lietaskoks. Tāpat apsveru domu, vai ar savu darbinieci neparunāt, vai viņa tomēr nav pārdomājusi un tomēr negrib paņemt atlūgumu atpakaļ. Neceru uz brīnumu, bet - ja nu sanāk.
Nu, jā.. un rīt būs sarežģita diena, jo jāaizdodas pie daļas no gudrajām galvām. Sen es viņus neredzēju :>