šodiena pa mājām, pa dīvānu un vairāk ar tv. tā mierīgi un rāmi. bez steigas.
tiesa, no rīta agri vēl noskatījos divas filmas. atkal viens čelentano -
Sing Sing (1983). filma par to, kādas varētu būt filmas, ja vaļu ļautu aktieriem :) ja godīgi, tad stāsts par anglijas karalieni kā nabaga itāļu puiša māti man likās smieklīgāks, nekā čelentano stāsts par policistu un manjaku, un meiteni :) bet nu - kā ierasts - čelentano filmas savā labsirdīgā naivumā lika smaidīt ;) vēlreiz paldies Tev, le_minga :))
pēc vakardienas str ieraksta, noskatījos My Week with Marilyn (2011. un secinu, ka tieši laikā tā bija! jo burtiski tikko noskatījos to filmu, kuras uzņemšanas laikā šī nedēļa paiet: The Prince and the Showgirl (1957). tātad emocijas par redzēto filmu vēl ir saglabājušās un var skatīties to no nedaudz cita viedokļa. secinājums? visnotaļ skumji. skatoties šāda veida filmas vienmēr domāju par to, cik precīzi var parādīt cita cilvēka pasauli caur trešām rokām. bet kopumā ņemot - skatāma. bet neizraisa kādu sajūsmu.