sirsnīgi izsmējos Mi primera boda (2011) laikā :) jauka kāzu komēdija :) bez lielām pliekanībām :) un turpināju ar vēl vienu romantisko komēdiju - De vrais mensonges (2010) . ja salīdzina, tad tomēr Natalia Oreiro man vairāk patika nekā Audrey Tautou :) vismaz šoreiz ;)
pēc tam sekoja nopietnāks kino: Край (2010). atkal tēma par savējiem un svešiem. kaislības īsteni krieviskas. jā, varbūt kaut kādas lietas man izraisīja pārdomas iz sērijas: 'neticu', bet nu labi. nepiekasīšos. pēcgarša patika un tas ir svarīgākais.
filma The Whistleblower (2010) nemitīgi atgādināja šo to no tesas džeritsenas grāmatas "vanish". un sajūtas līdz ar to ļoti līdzīgas - nepatīkamas. bet filma - smaga. tāpēc, lai nomākto nepatīkamo sajūtu, skatījos Buena Vista Social Club (1999). daudz saulainās mūzikas un dīkdienīgās laimes sajūtas. un patiesībā ļoti sirsnīga dokumentālā filma.
Another Year (2010). viens gads. viena ģimene. viņu ģimene. un viņu draugi. nezinu, bet likās par daudz skumju un vientulības šiem diviem apkārt. paši tāds sirsnīgs un jauks pāris, bet apkārt.. apkārt kaut kā par maz prieka. bet filma laba. rāma un laba.
lai skumjas pēc iepriekšējās nedaudz izkaidētu, sekoja Romeo + Juliet (1996). redzēta jau vairākas reizes, bet tas krāsainais kalambūrs tomēr spēj izklaidēt. un visu laiku atmiņā nāca kādreiz dzirdētais teksts par to, ka šekspīra valoda šobrīd sāk kļūt nesaprotama, par to, ka angļu valoda tagad aizvien vairāk līdzinās baložu angļu valodai. bet tas jau tā. filma savas krāsainības un skaņu celiņa dēļ iepriecina aci joprojām.
vēl viens prieciņš - Another Earth (2011). ja godīgi, tad šobrīd grūti par to ko teikt. bet patika ļoti.
gana labs smieklu gabals bija Horrible Bosses (2011). katram priekšniekam ir savi tarakāni un jautājums ir tikai par to, cik tarakāni ir briesmīgi :)
lieliska bija arī nākamā filma Malèna (2000). jāatzīst, ka tas, kas rakstīts tajā imdb vienā teikumā pilnīgi neko nepasaka par filmu pašu. tiešām viena lieliska filma. un morikones mūzika šoreiz bija tieši tas, kas vajadzīgs.
vēl viena lieliska un laba bija Мамы (2012). aizkustināja līdz asarām un lika atplaukt platā smaidā. gaiša un mīļa, un labestīga, un tik patiesa. un vēl vienu reizi atgādina par to, kas tiešām ir svarīgs. tiešām lieliska.
pienāca kārta beidzot arī vienai multenei - Happy Feet Two (2011). ja godīgi, tad gaidīju, ka būs kaut kā savādāk. nu negribējās, lai viss notiek līdzīgi kā Happy Feet (2006) - viens ir dikti īpašs un tāpēc ir tā. ak tu nedziedi, bet dejo.. nu labi. tagad - tu nedejo, bet esi ooooperdziedonis, nu labi. nē, nu labi. varbūt vnk ar šiem pingvīniem vnk neizveidojās attiecības ;) abi pingvīni manā izpratnē - viduvēja izklaide.
un galu galā pēdējā, ko noskatījos - The Ledge (2011). attiecību anatomija. par mīlestību un ticību. un uzupurēšanos. un izpratni. un sapratni. un vēl tik daudz ko... skumji...viena no tām filmā, pēc kuras noskatīšanās kādu krietnu brīdi negribas runāt. lai viss kādu brīdi tur tevī iekšā paburbuļo.