vispār, ja tā padomā, tad šis ir tas gadījums, kad beidzot mani kāds nosacīti ārējs spēks piespiež apstāties. pēdējos gados jutu, ka viss iegūst sniega bumbas efektu - skrien aizvien ātrāk un ātrāk, bet tomēr nepagūsti. un tas viss lietu kopums, ko nepagūsti, ko vnk kaut nedaudz apgrābsti aizvien vairāk nomāc.. un tas ietver gan darbu, gan draugus, gan ģimeni.
vakar ar mīļoto sēdējām, pļāpājām, kamēr māsiņas nedzina vēl atpakaļ uz nodaļu gulēt, un viņš teica, ka tik daudz smaidījusi un katru dienu, es krietnu brīdi nebiju. bet tagad - katru dienu. un vēl - kad vakar jautāju, vai vairs neesmu tik bāla, kā iepriekš, viņš pasmēja un teica, ka viņš jau lielākoties redz mani pie mākslīgā apgaismojuma un tad sejas krāsa ir cita. sākumā tā kā iečīkstējos, ka tās visas ir muļķības, uz ko saņemu pēc tam ļoti loģisku atbildi - pa dienu tu taču esi darbā. nu, jā.. dienu no dienas - viens un tas pats... agri prom, vēlu atpakaļ.. brīvdienās vienam skola, otrs kaut ko sadomā.. un tiecies tiešām pie mākslīgā apgaismojuma gala rezultātā.
un tagad..tagad tiek dota šī iespēja uzlikt palēninājumu. nē, tā nav pauze, jo viss taču turpinās un virzās uz priekšu. bet viss notiek krietni lēnāk. un sāc izlobīt no nesvarīgā svarīgākās lietas.