uztrauc temperatūras rāpšanās.
bet cenšos domāt pozitīvi. ka, ja būtu, pavisam slikti, tad kaut kas gan jau sāpētu, vai justu vājumu, vai vienalga vēl kas būtu. bet nekā.. tikai mugurkauls sāp. no tās nemitīgās gulēšanas un sēdēšanas.
pie sevis padomāju, ka nemaz nebiedē jautājums par mazasinību. ja regulāri lietos to, ko jālieto, tad varēs ar to sadzīvot. drīzāk to uztveru kā mazu nepilnību, kas pastāvīgi jākoriģē, nevis kā šausu slimību. vārdu sakot, ar to var dzīvot un sadzīvot. turpinu domāt pozitīvi.