nedēļas nogale.
atkal atcerējos, kāpēc man riebjas tumšos vakaros braukt caur pļaviņām - ceļš saplūst ar apmali un uzmanīgi jālavierē, ka tik nesāc braukt pa to sasodīto apmali.
stulbo pilni ceļi. i turp ceļā, i atpakaļ ne viens vien izveica triku - davai ka sadalām ceļu uz trim. ir skaidri redzams, ka nepagūst apdzīt, bet nē, lien un lien.. un tad divi pamūk malā, lai trešais pa vidu izlien. visvairāk kaitina, kad tas notiek uz principā tukša ceļa, kad braucam tikai trijatā. un tas trešais noteikti grib izspraukties diviem citiem garām.
visa sestdiena no agra rīta smagā darbā. vispirms malkas zāģēšana un krāmēšana, tad ābolu vākšana un likšana kastēs, biešu novākšana, ķirbji, kabači. vislielākais pārsteigums bija par to, ka.. ka atkal ir smukas pupu pākstis. tā kā salnu nav bijis, tad pupas kā trakas zied un audzē pākstis. septembrī, uz kartupeļu rakšanas talku, nolasīju pedējās - mazu maisiņu.. bet tagad - divi palieli maišeli un vēl palika dārzā. tas pats ar kabačiem. septembrī savācu pēdējos trīs, bet sestdien atkal bija daudz, daudz - astoņus atvedu uz rīgu un vēl vairāk palika dārzā. vārdu sakot, augi nesaprot, ka rudens klāt un turpina ražot uz nebēdu :). šogad tāda ikgadējā nodarbe kā mēslu talka noritēja negaidīti viegli ;) kaimiņiem veda un mums pie reizes izveda:) bet ne par to ir stāsts. stāsts ir par to, ka pēc tam ar mammu tīrījām ielu. it kā nekas daudz nebija notašķīts, bet vienalga. gājām sakopt. pie sevis nodomāju, ka katrs pats pēc sevis sakoptu sacūkoto, tad krietni mazāk būtu briesmīgu vietu apkārt.
vakar agri no rīta atpakaļ uz rīgu un visa atlikusī diena jaunajā ofisā. pēdējie remontdarbi, telpu sakopšana, berzu un tīrīju.ja viss labi, tad rīt jau varētu atvērties. nogurums - pēc suņa, bet.. bet ir, uz ko paskatīties. un tā jau vienmēr - ja redzi padarīto, tad rodas gandarījuma sajūta.
vārdu sakot, nedēļas nogale bija smagā darbā un ir pamatīgs nogurums. bet.. ir sajūta, ka brīvdienas atkal ir bijušas par īsu, lai visu pagūtu.