Beidzot galva gandrīz nemoka. Tagad saprotu, ka tomēr tas bija pareizs lēmums braukt uz Rīgu vakar. Labi, ka mājās šo lēkmi pārdzīvoju. Mamma vienalga kaut kā sajuta, ka ar mani kaut kas nav - pa dienu zvanīja ar tekstu, ka gribējusi dzirdēt manu balsi. Bet es..es kā partizāns klusēju, neko neteicu par šo smago lēkmi. Tik smaga nav bijusi kopš maija.. Šoreiz kaut kā pat visa mugura saspringa un sāpēja. Pieņemu, ka izprovocēja notikumi darbā un kārtējā mana "sadomāšanās" par mājas lietām.. Vienkārši par daudz negāciju sevī akumulēju divu dienu laikā.

Bet par pozitīvo runājot, priecājos, ka vecāki jau runā par to, ka nākamgad mums ar tēti jubilejas, bet aiznākamgad viņiem zelta kāzu jubileja, brālim jubileja un mammai. ;) Lai arī veselība nedaudz klibo un vecums, tomēr viņi šo to domā uz priekšu. ;)