Reiz kāds aklais sēdēja uz lielas ēkas kāpnītēm, pie kājām nolicis cepuri. Uz kartona plāksnītes bija rakstīts: "Esmu akls. Lūdzu, palīdziet!" pa ielu devās garāmgājējs un ieraudzīja, ka aklā vīra cepurē ir vien pāris sīku monētu. Viņš iemeta tur vēl pāris, tad paņēma kartona plāksnīti, otrā pusē uzrakstīja dažus vārdus un devās prom. Kad vakarā nāca atpakaļ, atkal apstājās pie ubaga un redzēja, ka nu viņa cepurē ir diezgan daudz naudas. Aklais pazina garāmgājēja soļus un jautāja, vai viņš ir tas pats cilvēks, kas kaut ko uzrakstīja uz kartona. Kad vīrietis apstiprināja, aklais gribēja zināt, ko tieši viņš uzrakstīja. "Neko tādu, kas nebūtu taisnība," pasmaidīja vīrietis un devās prom.
Uz kartona bija rak stīts: "Ir pavasaris, zied ķirši, bet es neko no tā visa neredzu."

Ziemas prieki tomēr tuvojas noslēgumam. Tāpēc, gaidot pavasari, jāatvadās no romantiskā ziemas kaķa:

"

Un atkal pavasaris ir klāt! :)

"