Miegs bija par maz. No vienas puses, protams,tas, kas nav šīs stundas atšķirības ir labi, jo celies un ej gulēt kā parasti. No otras puses pietrūkst iespēja ilgāk pagulēt. Bet visu jau nevar gribēt.
Vakardienas pamatīgās vakariņas tomēr krietni samazināja vēlmi ēst brokastis. Kas man - brokastu cilvēkam, likās nepareizi. Vispār šis rīts likās nepareizs. Knapi piecēlos, jo miegs nāca. Brokastis nepareizajā veidā. ;) Un vēl tomēr nedaudz ir jāpakārtojas otram cilvēkam, kam ir atšķirīgs ritms. Bet tas nekas.
Visa diena sanāksmē. Man, kā jau parasti šajās sanāksmēs, bija interesanti, jo piešķiru tam visam lielu nozīmi. Kā bija bosam - nezinu, jo nejautāju.
Tā kā pasākums notika viesnīcā Divani Caravel, tad varu nelielu atskaitīti uzrakstīt par publiski pieejamām telpām. Laikam tas, kas ļoti krita acīs - marmora grīdas un lustras ar kristāliņiem. Nu, tā grezni un iespaidīgi, lai sajustos ne pārāk omulīgi. Esmu laikam tomēr vienkāršāku, modernāku interjeru piekritēja. Arī šajā viesnīcā, tāpat kā Hilton egles uzslietas un klusiņām spēlē visādi džingl-beli. Tiesa, mūsu viesnīcā tas skan krietni uzmācīgāk. Pozitīvais Divani Caravel - viesnīcas telpās ir izvietots arī bankomāts - nekur nav jāiet un jāmeklē. Attiecībā uz brokastu, pusdienu un vakariņu telpu pirmajā stāvā varu teikt, ka tā tāda diezgan omulīga ir, jo diezgan zemi griesti un dažās vietās ir arī galdiņi ar dīvāniņiem. Nezinu, kāda ir ikdienas ēdienkarte, bet mums pasākuma organizētāji bija pasūtījuši starterī tomātus ar mocarellu un rukolu, tālāk sekoja vistas fileja ar dārzeņiem un kartupeļu sacepumu un saldajā šokolādes krēms. Nekas tāds uh-un-ah, bet ēdams, ja vien mazāk otrajam ēdienam būtu sāls. :) Bet atgriežoties pie viesnīcas koplietošanas telpām, tas, kas nāk prātā, lai tās prezīci apzīmētu - plašas un gaišas. Un, protams, vislielākais pluss - internets par velti konferences pasākuma telpās.
Pēc sanāksmes gribēju aiziet uz muzeju, kas tepat netālu atrodas, bet..secināju, ka tas strādā līdz četriem, līdz ar to nācās vien doties savas viesnīcas virzienā, jo palēnām krēslo un laikam tomēr došos oficiālo vakariņu virzienā. Krietnu brīdi apsvēru domu, ko darīt ar oficiālajām vakariņā, jo man tādi pasākumi īsti nepatīk. No otras puses, ir kompānija Egles izskatā, varbūt arī boss pievienosies. No trešās puses rīt atkal agri jāceļas, jo ir ieplānota pasākumu organizētāju rīkotā ekskursija uz Akropoles muzeju. Bet tas savukārt nozīmē, ka no rīta jau jābūt visām mantām sakrāmētām un jāizčekojas no viesnīcas, lai var dienas otrajā pusē savākt koferi un doties uz pašas pasūtīto Plaka Hotel. Vārdu sakot - kaudze pārdomu par to, ko darīt vakarā vai nedarīt. Jāiedzer mierīgi kafija un tad jau izdomāšu. :)

Kafija, duša… Un dušā man parasti labi domājās. Vispār vietās, kur ir ūdens un flīzes man ienāk labas domas prātā. Mazgājos un izdomāju vēl vannā pagulēt, lai iepriekšējās dienas nogurumu no ķermenīša, jo vakar vannai nebija spēks. Guļot vanna, palasīju bukletiņus par Atēnām un sapratu, ka aptuvenais plāns ir skaidrs, ko nākamajās dienās darīt. Un vēl sapratu, ka tāds ēšanas režīms, kā bija vakar un šodien, man pilnīgi noteikti neder – jūtos pārsātināta ar pārtiku. Sakrāmēju koferi rītdienai, lai rīt tikai saliktu tās mantas, kas no rīta būs vajadzīgas. Rītdienas plāns – brokastiņas, izčekošanās un mantu atstāšana līdz pusdienām. Pēc organizētās ekskursijas uz Akropoles muzeju atbraucu savākt mantas un dodos prom uz savu citu viesnīcu. Un tad došos izlūkgājienā pa Plakas rajonu.
Ja godīgi, tad šobrīd papētot karti un grāmatu, saprotu, ka neesmu nemaz pārliecināta par to, ka man pietiks laiks visu apskatīt, ko gribu. Protams, varētu kādu daļu muzeju izlaist un staigāt un baudīt pilsētu, bet.. šoreiz kaut kā šķiet, ka pareizi ir izstaigāt tos muzejus. Pēc vakardienas Benaki muzeja apmeklējuma daudz domāju par pamatskolas laiku un vidusskolas laiku. Bija mums pamatskolā vēstures skolotāja, tāda ļoti maza auguma blonda kundzīte gados. Atceros, ka reiz stundā, kad runājām par Seno Ēģipti, viņa stāstīja, ka bija aizbraukusi uz Ēģipti un redzējusi tur piramīdas un Sfinksu un visu pārējo.. Toreiz, 80to gadu beigās man – mazajam knariņam, tas likās kaut kas pilnīgi neiespējams. Neticēju, ka kādreiz savā dzīvē daudzas lietas, par kurām skolas mācību grāmatās rakstīts un stundās tiek stāstīts, būs iespēja redzēt. Tādas pašas domas bija, mācoties kultūras vēsturi vidusskolā. Nezinu, kāpēc tāda bezcerība par ārzemju braucieniem man bija.
Kad sāku strādāt tur, kur šobrīd strādāju, juristi vispār nekur nekad nebrauca. Bet sanāca tā, ka pārcēla mani uz to departamentu, kur šobrīd esmu un pēc gandrīz nostrādātā gada bija pirmais komandējums. Uz Īriju. Tagad atceros, cik ļoti biedēja šis brauciens. Vesela nedēļa prom no LV! Mierināja doma, ka braucu kopā ar vēl diviem kolēģiem no departamenta. Toreiz bija populāri mācību braucienu, kas ir tāds kā pieredzes pārņemšanas pasākums. Ko uzzināju toreiz, vairs neatceros. Toties atceros, ka katru dienu novēroju laikapstākļus. Ja no rīta lija, tad pēcpusdienā spīdēja saule, un otrādi. Nekad bez lietussarga nevarēja doties uz pilsētu. Un vēl, sēžot Dublinā, sanāksmēs, dikti gribējās, lai tomēr mūs aizved vēl ārpus pilsētas, aizved līdz jūrai. Izprasījām ar`! Bija kalni! Bija jūra! Tas tiešām tik spilgti atmiņā iespiedies, it kā būtu bijis kādu gadu atpakaļ, nevis vienpadsmit. Aitas pakalnos un pļavās, virši augstāk kalnos, vēji, kas kārtīgi izpurināja matus..Tiešām sajūsmināja!
Pēc tam, pēc pāris nedēļām sekoja cits komandējums – uz Hāgu. Te jau nācās samierināties ar to, ka esi trīs nedēļas prom. Toreiz telefoni ar starptautiskajiem pieslēgumiem reti kuram bija. Atceros, ka reizi nedēļa atvēlēju kādu naudiņu, lai no telefonautomāta piezvanītu vecākiem.. Ar tā brīža puisi sazinājāmies lielākoties ar e-pastu starpniecību. Emocionāli tas viss bija gana smagi, tomēr tas, ko redzi, ko piedzīvo, ir nenovērtējami.
Laikam jau tiešām tie pirmie garākie braucieni ielika labu pamatu, lai sāktu mierīgi uztvert svešas pilsētas. Parasti jau saku, ka man vajag vienu dienu nedaudz pastaigāt pašai, nevis citu vadītai, lai saprastu pilsētas „ģeometriju”. Kad to sajūtu, tad vieglāk pārvietoties. Vakardienas īsā pastaiga ļāva nojaust, ka ar Atēnām es varētu saprasties. Bet nu redzēs, kā būs šajās dienās.
Ja godīgi, tad šobrīd pilnībā esmu atmetusi domu par kādu salu īso braucienu. To atlieku uz citu reizi. Šoreiz gribas pamatīgi izmalt Atēnas, tā lai nākošreiz tiešām var iegriezties Atēnās tikai tik daudz, lai dotos prom uz salām. Un skaidrs, ka atgriezties šeit vajadzētu vai nu aprīļa beigās – maija sākumā, vai arī septembra otrajā pusē – oktobrī, kamēr ir silts. Nē, nu, protams, arī novembra beigas-decembra sākums ar +15 un saulīti ir pat ļoti labs laiks latvietim, kurš parasti šajā laikā jau redz sniegu. Tomēr gribas arī siltumiņu izbaudīt.
Un vēl..nezinu, kā sanāks, tomēr ceru, ka uz nākamo šo pasākumu, kas paredzēts 13.jūnijā Romā, arī izdosies aizbraukt. Un pēc tam arī varētu paņemt nedēļu atvaļinājuma, tā lai var vairāk apskatīt IT. Līdz šim ir sanācis 3 reizes tur būt: četru nakšu brauciens uz Romu, laikam trīs naktis Turīnā un tad īsa vienas dienas vizīte … Tā ka vēl ir kaudze ar pilsētām un objektiem, ko apskatīt. ;) Protams, nevaru būt droša, ka tas jūnija komandējums tiešām iekritīs, tomēr dikti gribētos. Jebkurā gadījumā laikam tiešām pēc atgriešanās nedaudz vairāk padomāšu par maršrutu un aptuveniem laikiem, lai gadījumā, ja viss izdodas, nav pēdējā brīdī viss jāķer un jāgrābj. Turklāt ir skaidrs, ka izkrīt tāds laikietilpīgs objekts kā Roma, jo diezin vai gribēsies vēlreiz iet pa tām pašām takām. Bet tad jau redzēs, kā būs. Nezīlēšu neko. Turklāt vvz, vai es vēl strādāšu tur, kur šobrīd esmu. Valdības maiņa daudz ko var ietekmēt.

Numurā sāk ost pēc dūmiem. Ostījos, ostījos, bažīgi lūkojos.. Beigās atvēru lodžijas durvis, lai pavēdinātu.. un secināju, ka ārā tie dūmi vēl asāk kož. Lodžijas durvis ātri aizrāvu ciet.
Kāds konkrēti kaut ko kurina. Hilton`s pagaidām neceļ trauksmi. Pagaidām pidžamu neģērbšu.