Vakar pašķirstīju grāmatiņu, iemetu acis internetā..
Laikam tomēr jāsaka jā!
Galu galā, ir taču labi, ka ir cilvēki, kas kaut ko grib darīt un redzēt.
Štrunts par naudu. Gan jau atliks atpakaļ.
Štrunts par tām dienām/naktīm mašīnā. Jo ne jau visas naktis būs dzīvošana mašīnā.
Štrunts par bažām par auto gabarītiem, gan jau pēc 100 km pieradīšu pie liellaivas.
Jābrauc! Jo septembra sākums ir foršāk, nekā septembra otrā puse. Jo ir gribēšana! Jo pēc tam būs kaudze bilžu un pozitīvu emociju! Jo būs daudz kalnu! Jo būs daudz jaunu vietu! Jo runājām, ka vajadzētu kaut kur aizbraukt! Jo..jo griba, lai pēc gada atkal man piedāvātu un teiktu: "Braucam!"
Jāzvana un jāsaka: "Jā!"

Reizēm vecāki uzvedas kā mazi bērni. Šantažē. Uznāk dusma par to, un tajā pat laikā saprotu, ka jēgas dusmoties jau nav. Vienkārši nepatīk, kad tiek pretnostatīta mana braukšana pie brāļa un pie viņiem. Man nepatīk, kad manī rada vainas sajūta. Un par ko? Patiesībā jau nav par ko, bet vienalga..