Nedēļa paskrējusi nenormālā skriešanā. It kā ir svētdiena un beidzot vajadzētu atvikt elpu un nekur nesteigties, bet..bet ir atkal jāpošas un jādodas kaut kur. Smieklīgi jau skanēs, bet gaidu darba nedēļas sākumu, lai ieietu vismaz kādās pazīstamās sliedēs un varētu dzīvot kādā normālākā ritmā. Lai gan.. ko gan es te sevi mānu - nekāds normālais ritms nebūs. Reizēm jau sāk kaitināt šī nemitīgā skriešana. Tiešām gribas uz brīdi piestāt un dīkdienīgi pavērot pasauli. Nekas - vēl pāris nedēļas jāiztur un tad jau būs atvaļinājums klāt... :)

Nezinu, kāpēc tā ir, bet.. man ļoti ātri sākas lielās skumjas pēc mājām. It kā jau vecāku mājās vajadzētu justies arī labi..tomēr.. tomēr gandrīz līdz piņķšķim gribas mājās pēc iespējas ātrāk.