Sen aizmirstas sajūtas, kad ņemies ar materiāliem diplomdarbam. Labi tomēr, ka man pašai nav nekas jāraksta. Tomēr arī tulkošana prasa laiku un pacietību. Trakākais jau ir tas, ka termini ir sveši, līdz ar to reizēm iztulkoju nedaudz par daudz :))). Turklāt visu laiku cenšos neaizmirst, ka nav jātulko uz latviešu valodu, bet gan uz krievu. Nodevīgie pirksti gan reizēm kādu vārdu pagūst uzrakstīt latviski.
Jāķeras vien tulkošanai atkal. Kaut kā tas diplomdarbs ir jādabū gatavs. Vakar jau smēju, ka es arī būšu pelnījusi diplomu par šo visu. :))

Jāizdara vien viens parādiņš, kas aizķēries no ceturtdienas-piektdienas un viss - nedēļu par darbu nedomāšu.
Un varbūt arī labi, ka es nedēļu esmu prom, bet pēc tam boss divas nedēļas ir prom. Pēc tiem dīvainajiem sms vēl negribu ar viņu satikties. Tomēr rūgtums ir.
Pēc trīs nedēļām jau būs vienalga. Varbūt.

Mani tiešām pārsteidz tie mirkļi, kad pārdevējas mani uzrunā krieviski. Joprojām nesaprotu, kāpēc tā. Pašai jau šķiet, ka nekas jau manā izskatā neliecina par to, ka būtu jāuzrunā krieviski, bet nu... uzrunā! :)
Un es katru reizi mulstu par to.
Un mīļotais jau pasmējās, ka viņa klātbūtne manā dzīvē laikam jau kaut kā šo visu būs iespaidojusi.