Krietnu brīdi nebija šādi garāki braucieni. 210 km.
28 stārķi. Lielākā daļa tādi nelaimīgi klīda gar ceļa malām. Protams, ja sniegs apkārt, tad nekas cits neatliek kā ceļa malās medīt..Vēl, šķiet, ka redzēju divus peļu klijānus - vienu netālu no ceļa kokā sēžam, otrs - lidoja.
Vienu jenotu pie ceļa pamanīju rosāmies.
Uz ceļa, kā jau ierasts - sabrauktas lapsas un jenoti. Pārsteigums bija, ka daži eži jau arī bija. Izskatās, ka zvēriņiem jau ir vienalga, ka vēl ir sniegs..galu galā - jau aprīļa vidus.
Atcerējos, kāpēc pavasaros man riebjas braukt cauri Pļaviņām un arī Līvāniem. Bedres, bedres, bedres. Rīt braukšu pa apvedceļu.
Bet vispār - prieks bija izbraukt. Koki vairs nav vienādi pelēki. Zari un stumbri ir iekrāsojušies dažādās krāsās! Pavasaris jau ir tuvu, tuvu! :)
Pēc nedēļam trim laikam jāņem būs atvaļinājums, lai var iebāzt rokas zemē - sastādīt mammai dārzu. :) Gaidu jau ar nepacietību to.
Bet vispār šodien vakars sanāca labs - divas stundas nosēdējām ar mammu pie tējas/kafijas un kliņģera. Par daudz ko izrunājāmies. Tā sirsnīgi un labi. Kaut kā mierīgi ap sirdi palika.

If it’s easier to give up, keep going. If it’s easier to be stubborn, let it go.