Ja aiziet gulēt ap 21, tad nav brīnums, ka ap 4 mostās.
Manī sāk parādīties cīrulis.

Vienmēr bijusi skeptiska pret virtuļiem, bet tagad uz kādu brīdi laikam maza apsēstība būs. Reizi pāris nedēļās kā našķīti to varēs pie kafijas piekost. Netiekšu, ka ir kaut kas tāāāds īpašs. Vienkārši ir atšķirīgs. Un man jau patīk pamēģināt dažādas jaunas lietas, tāpēc šobrīd izpētu virtuļus ;).
Tulpju pilns trauks. Turklāt tulpes tādas foršas - ir viena lielā un pazarītēs vairākas mazas tulpītes. Līdz ar to sajūta, ka to tulpju ir divas-trīs reizes vairāk. Skatos uz tulpēm un smaidu :). Turklāt tās smaržo, kas omu uzlabo vēl vairāk.
Saule spīd aiz loga, no jumtiem pil ūdens lāses. Ir pavasara sajūta! Un nemaz nebiedē tas, ka drīzumā sola sniegputeni.
Un galvā visādas blēņas rosās.. un gribas smaidīt.
Vārdu sakot, pavasaris tuvojas! :)

Brokoļus kārojas iegāzt visur :D
Ierastās pastas ar tunci un olīvēm vietā sanāca nedaudz neparasta, bet tiešām garšīga pasta. Mīļotais arī novērtēja :).



recepti skatīties šeit.

Pāris dienas atpakaļ sanāca saruna par "atpirkšanos". Par to, ka ir pāri, kuros par normu tiek uzskatīts, ka gadījuma, ja esi sastrādājis kaut ko, sāpinājis otru, tad.. tad tiešā tekstā pajautā: "Kā varu atlīdzināt sagādātos sirdsēstus?" un saņem pretī atbildi par vēlamo. Viss, kas atliek - sagādāt lūgto un ir miers.
Bet..vai tiešām "miers"? Nezinu, man to grūti saprast. Es laikam no cita skatupunkta uz to visu skatos. Vai mana piedošana ir ziedu pušķa vai jaunu grabulīšu vērtībā? Vai iztērētie 10, 20, 50, 100 lati ir tas, cik vērtas ir manas jūtas un sajūtas?
Man šķiet, ka svarīgāk nesāpināt, nedarīt pāri. Ja ielaid to "atpirkšanās" čūsku, tad var sākt parādīties ieradums: izdaru ko sliktu, atpērkos un miers.
Un man tas ir svarīgi, ka šobrīd zinu, ka nav šādas "atpirkšanās", ka tas, kas tiek darīts, tiek darīts no sirds un tieši tad, kad tiešām to vēlies. Un pārliecība, ka otram tieši šīs pašas lietas ir svarīgas, rada mieru un drošības sajūtu.