Agrāk patika, ka man uztic lielas lietas, ka ļauj būt par ugunsdzēsēju.
Tagad tad šķiet nenozīmīgi un reizēm kaitinoši - gribas, lai arī citi uzņemas atbildību.
Laikam beidzot iestājies vecums, kad zinu, ko esmu vērta un ko varu, ko nevaru, un nav vajadzīgi kaut kādi apliecinājumi no ārpuses.

I am dropping my ego and moving toward actual and lasting fulfillment. I will restrain my selfish longings as I ask for what my soul needs, not what my ego wants. Looking again, I want elevation for my soul, real transformation. I will restrict any tendencies toward negativity or complaining. I appreciate everything around me and reach into my soul at the deepest level to connect with real happiness and joy.

Varētu uzrakstīt par darbu. Tur daudz kas notiek, daudz cilvēku apkārt un līdz ar to - daudz novērojumu, domu utt. Bet negribu. Negribas vakarā vēlreiz cilāt dienas notikumus.
Patīk atnākt mājās un kaut ko rosīties, ķimerēties, darīt un nedomāt par dienas lietām. Izgāji no darba - nospiedi podziņu off.
Par to, kas mājās notiek, arī negribas rakstīt. Nevis tāpēc, ka nav ko rakstīt, bet vnk negribas "kārtot pa plauktiem", jo rakstīšanu vienmēr nedaudz uztveru kā tādu lietu sakārtošanu galvā pa plauktiņiem.
Vienīgais, ko gribas uzrakstīt par mājām - kaut kā senās lietās dikti gribas glabāt. Atvedu no laukiem manas mammas vecāsmammas lielo vilnas lakatu. Tam vairāk nekā gadusimts ir, bet.. joprojām gana labi izskatās. Un vecāsmammas austo vilnas segu atvedu. Neparastā krāsā - zilā. Bet man patīk! Un mammas skapī noskatīju vienu neparasti spilgtu (zaļidzeltenu) segu, kurai laikam arī teju simts gadi un kuru mammai krustmāte uzdāvināja).. Un mammu norāju par to, ka viņa ir sākusi lietot savas mammas austos linu dvieļus, kuriem gali ar smukām monogrammām - AP - izšūti un pietamborētas mežģines. Nezinu, kāpēc, bet šīs lietas man šķiet vērtigas.. Laikam jau saiknes ar savu ģimeni dēļ.