Kādu dienu uzrakstīšu par to, kas notiek darbā un ko es ieraudzīju šī pirmā darba mēneša laikā.
Bilde veidojas ārkārtīgi dīvaina. Un neteikšu, ka dikti patīkama.

Jā, gads ir krietns laiks, tomēr.. tomēr arī nav :) Šodien vakariņas ar Astru. Vienkārši lielisks vakars. Un nav nemaz sajūtas, ka gads ir pa vidu bijis. Tomēr redzu, ka viņa ir nedaudz savādāka. Mierīgāka, rāmāka. Ir praktiskums tas pats, tomēr nedaudz savādāks. Zudis drudžainums, nervozitāte, nemiers un krunkas pierē :)
Man patika tas, ko redzēju. Ļoti.
Un tagad man mājās ir lielisks pekorino, oregano un grabošās rokassprādzes ;) Runājot par rokassprādzēm - puikas periodam tiek darīts gals (centīgi). Visu nedēļu uz darbu svārkos un kleitās. Arī tad, kad vakarā no mājām kaut kur dodos - ir svārki un kleitas ;) Un papēži :) Un arī bezpapēži :) Un negribas zemu un ātri lidot pa pilsētu. Gribas un patīk lēnām slīdēt :) Un smaidīt :) Slimošana ir salikusi pa plauktiem šīs lietas. Tagad mājās kad runājam par pagātni, nereti tiek izmantots šis teiciens: "Agrāk, kad biji puika" :). Pirmajā reizē to ņēmu pie sirds un uzmetu lūpu. Bet tagad.. tagad saprotu, ka tā mans vīrietis mani uztvēra tolaik. Tagad laužu šo ieradumu. Jo pašai jau vairs negribas to arī. Gribas savādāk. Un tas "savādāk" man patīk.
Ja par darbu.. tad joprojām nesaprotu, kas notiek. Tiesa, necenšos arī saprast/zīlēt, kas notiek, jo citu vietā negribu un nevaru domāt. Un vēl atgādinu nemitīgi sev, ja kādam es nepatīku kādu personisku iemeslu dēļ, tad tā ir viņa, nevis mana problēma. Personiskā nepatika un neprofesionalitāte ir divas atšķirģas lietas. Bet katrs jau ir pietiekami pieaudzis, lai saprastu to, kādas sekas izraisīs viņa uzvedība. Jebkurā gadījumā - sagaidīšu piedāvājumu un domāšu tālāk, ko darīt. Skumjākais gan šobrīd ir tas, ka cilvēki masveidā sāk plūst prom vai arī sāk domāt aut kājas un tīt makšķeres. Un vēl trakākais ir tas, ka ir nenoteiktība un neskaidrība, jo uz āru jau īpaši daudz netiek komunicēts un stāstīts, kāpēc konkrētās lietas tiek darītas tieši šādā veidā. Bet tā jau laikam tāda ierasta prakse vienmēr un visur. Un pareizi vien teica Māris-tiem tur augšā, ir pilnīgi vienalga, ka zem nosaukumiem, amatiem apaksā ir dzīvi cilvēki. Līdz ar to gaidīt kaut kādu sapratni, iejūtību utt. ir pilnīgi muļķīgi. Es arī neko negaidu. Paļaujos, ka būs tieši tā, kā tam ir jābūt.

mājās ir šūpuļtīkls, tikai nav kur to pakārt. pagaidām (es ceru).