ja godīgi, tad šorīt ir pirmais rīts, kad tiešām negribas dzert antibiotikas.
iestāstīt sev, ka tie ir vitamīni, neprotu :( :)

šodien jau daudz kas izdarīts.
VID apmeklēts. nu, gan tur neapmierināti un kašķigi ļautiņi strādā. tu pret viņu kā cilvēks, viņš pret tevi kā suns. šī bija pirmā reize, kad gribējās izmantot pazīšanos un nostučīt priekšniecei šādu attieksmi pret klientu. bet neizmantoju.
a lapa personāldaļai iesniegta. viņi kaut kā dikti līdzjūtīgi uz mani skatījās, kad teicu, ka nezinu, kad beigsies b lapa. bet noteikti zinu, ka gan jau izpētīs, kur esmu saņēmusi a lapu un kāds ir ārsta zīmogs, un, protams, izdarīs secinājumus. visdrīzāk ačgārnus :>. būs darbā baumām pamats. un par angļu valodas testu pateicu, lai jebkurā datumā liek, jo nezinu, kad būšu atpakaļ. pie kolēģiem un priekšnieka tomēr neaizgāju, jo..nogurums sāka uzmākties.
pie darba ieskrēju aptiekā. labās vēderkapsulas un speciālo tēju ar raspodiem un kaķpēdām, un āboliņu, un kliņģerītēm un ko tur vēl iepirku. šodien sajūtu, ka tiešām antibiotikas sāk man nepatikt - ilgāk ar sevi jātielējas, lai tās iedzertu.
veikalu atstāju mīļotajam. jāizdomā saraksts, ko vajag mājās, jānosūta kārtējā garā esemesā.
un jāuzliek cepties pusrudzu maize, jo palicis tāds pasauss galiņš, kas garšo tikai man :)))un ar aknu pastēti tas ir vienkārši debešķīgs ;)
un tad var iet pagulēt, jo jūtos nogurusi.

laikam jau tā ir, ka tas nogurums, kas bija pēdējo pāris gadu laikā krājies, tagad beidzot "lien ārā"... tāpēc guļu, atpūšos, neko daudz nedaru, nelasu, neskatos. nē! pēdējo pāris dienu foršākais "skatāmais" - kerlings.

turpinu gulēt daudz un dikti. un man tas patīk.
šodien vakarā runājām, un nonācām līdz secinājumam, ka laikam tiešām lielā mērā psiho-somātika.
vnk šodien atcerējos, ka pamatskolas laikos ir bijuši vairākārtēji gadījumi, kad kādu iemeslu dēļ negribēju iet uz skolu un spēju saslimt - vnk nokrist mājās ar saausktēšanos. nedēļu-pusotru padzīvo mājās, palasi, paskaties tv, pazīmē un atpakaļ uz skolu. un bez problēmām atkal iebraukt visās lietās. laikam jau tobrīd tā pienākumu nasta, ko sev vēlu virsū un no manis gaidīja, bija pietiekami liela. varbūt vnk pārejas/pieaugšanas vecumposms un meklēju savu ceļu, savu stūri dzīvē. vvz, kas bija tie īstenie pamati.
un tagad..tagad līdzīgi. par daudz cenšos nest un velt. un šis brīdis tikai sev un ar sevi iet labumā. ja tā padomā, tad šobrīd ir pietiekami ierobežots cilvēku skaits, ar kuriem komunicēju. tomēr nejūku prātā aiz nosacītās vienatnības (negribu to saukt par vientulība, jo vientuļa nejūtos). tieši otrādi ir. jūtos nogurusi, ja par daudz komunicēju ar ārpasauli.
un jā, tas, ka pirms divām nedēļām nogriezu darbu kā ar nazi, šobrīd iet labumā. mīļotais jau teica pirms nedēļas, kas neizskatās pēc manis, ka neinteresējos par darbu un neturu roku uz pulsa. un šodien jau vairs nekādas neticības par šo, tikai konstatējums, ka tiešām esmu ļoti strauji nogriezusi un mainījusi savu attieksmi un izturēšanos, un šobrīd man tas viennozīmīgi iet labumā.
man tiešām jāturpina atpūsties un savest savu ārējo čauliņu kārtība, jo iekšējā dzīvo mierā un miegā lielākoties ;)