back to Riga...back to work.. back to reality.
pastaasti par pagaajusho nedeelju tiks publiceeti veelaak - kaa bakdeitoti :)

vakar vakaraa aizgaaju uz teaatri - Latvieshu staasti - 1.,2.,3. staasts.
beidzot arii es sanjeemos shim pasaakumam - visu Latvieshu staastu noskatiishanos.
Laikam pilniigi noteikti varu piekrist tam, kas rakstiits www.jrt.lv par sho izraadi - "Jebkura cilvēka dzīves stāsts ir daudz jaudīgāka drāma nekā visas Šekspīra lugas kopā ņemtas. Un katra cilvēka drāma būtu pelnījusi būt par teātra izrādes iemeslu daudz lielākā mērā nekā jebkura fantāzija."
Jaunietis no Aluuksnes, kura staasts ir tik labi paziistams - arii mans viens klasesbiedrs pamociijies visaados darbos, noleema, ka jeedziigaak ir atdoties armijai un doties uz Iraaku.
Sieviete, kura sava viira naavi var atkal un atkal noskatiities kaazu video ierakstaa. un tajaa pat laikaa vinja nav pazaudeejusi dziives garshu un gadiijumi un negadiijumi no vinjas taksometra vadiitajas dziives ir vienkaarshi anakdotiski.
Jaunietis no beernu nama, kas apseests ar teaatri.
Tie visi esam mees pashi. Mees smejamies par to, ka vinji ir taadi vai citaadi (bet patiesiibaa, taadi pashi kaa mees), mees smejamies, kad vinji staasta savus dziives staastus, kuros liidzdarbojamies arii mees pashi...
naak praataa vecais labais teksts no vienas labas izraades - par ko gan juus, kungi, smejaties? par sevi pashi smejaties....

bet jebkuraa gadiijumaa - veerteejums vakardienas pasaakumam - bija labi!

Reiz dzīvoja maza čiksīte, kurai bija sarkana kloze, ar kuru viņa iestiloja vienmēr un visur. Tādēļ visi viņu iesauca par Sarkanķobīti.
Kādu rītu Sarkanķobītes mutere saņēma mesidžu: „Tā ir no sencenes!” muča teica. „Bāc, a zini kas ir? Viņai ir besis, slikts fīlings. Aizej ieposī, kas ar viņu, Sarkanķobīt,bet neaiztusē prom no taciņas un pa ceļam ne ar vienu nebazarē!”
I vot Sarkanķobīte rullēja uz vecmuteres būdu mežā, kas atradās riktīgākajā čuhņā.Diena bija superīga. Karoče, drīz vien Sarkanķobīte iečekoja reaļnās puķes. Tad viņa izfiškoja, ka varētu noraut dažas, bet ieraudzīja, ka aiz koka lupī vilks. „Čiv riv, mazā!” viņš teica. „Vou, kas par puķēm! Nezini kādu tusu, kur var ietusēt šovakar?”
„Sorry, es nevaru sist klaču ar frīkiem, es močīju pie vecmuteres un nedrīkstu nokavēt strelku!” šāmējā pasacīja un aizvaļīja prom, jo saprata,ka vilks šai sita kanti.
A pēc stundas Sarkanķobīte jau bija pie vecmuteres hausa. Vecmučai bija galīgs pofigs uz visu un šī durvis bija atstājusi vaļā, tāpēc Sarkanķobīte ietresīja žigli iekšā bez klauvēšanas. Vecmuterei čista izskatījās, ka ir čābīgi.„Bļin, kas tev par ausīm?! Čo tik lielas?” pārsteigti prasīja Sarkanķobīte. „Galīgākā aita esi?! Lai labāk tevi sadzirdētu!”atcirta vecmutere. Sarkanķobīte neko nerubīja un ieskatījās ciešāk. „O bože, kas par lielām acīm!”nerimās Sarkanķobīte. „Da labi, tas ir tāpēc, lai es tevi labāk varētu redzēt!”atteica vecmutere.
Bet Sarkanķobīte nebija galīgākā lose,tāpēc šai bija tāds čujs, ka kaut kas nav riktīgi. „Oi, kāds tev liels klabeklis!” izdvesa džanga.
„Jeibogu,tu čist esi galīgi tupa, kas tev nedalec,ka esmu vilks. Ablomījies?!” jautāja vilks un lielā džampā izleca ārā no gultas.
Par laimi mežsargs, kurš bija reāls kačaks, ienesās ar saviem garajiem kātiem būdā un ar striķi piebeidza vilku. Vīī, Sarkanķobīte bija glābta, bet šī nekādīgi nevarēja iebraukt, kur palika vecmutere...

debesis aiz loga izskataas nedaudz biedeejoshi aizraujoshas. zilganroziigipeleeciigas.
kur ir mans sniegs???? ir 11.decembris un aiz loga viss ir peleeks un no sniega nav ne smakas, un turklaat ir veel + 5 graadi...
gribu ziemu!