Rīt, sestdien, 6. jūlijā, plkst. 12 visiem jāsāk turēt īkšķīšus un jātur tos kādas 200 minūtes.
Pa to laiku var skatīties, kas notiek uz kartes.
spacenear.us/tracker vai habhub.org/mt
Ja kāds grib piedalīties aktīvāk, tad tehniskāka info pieejama Freefm.lv.
Tajā attēlā neko daudz nevar redzēt, taču tur vispār ir trīs planētas. (Nu, četras, ja pieskaita Zemi.) Pirmoreiz mūžā un beidzot ieraudzīju Merkuru! Saulei tuvākā planēta, ko tāpēc tik reti var mēģināt ieraudzīt, mazliet lielāka par Mēnesi, tikai punktiņš, bet es zinu, kas tas punktiņš ir un kāpēc svarīgs.
Kamēr savā parastajā ceļmalas spotā ar skatu uz rietumiem baroju odus un izklaidēju maijvaboles, binoklī meklējot kaut kur tur esošo Venēru, pēc kuras varētu atrast arī pārējo, pie manis piestāja daži cilvēki, lai noskaidrotu, kas man padomā. Viens pāris domāja, ka esmu ornitologs, jo paši hobijo ar putnu vērošanu.
Man jau pasen ir vēlēšanās kādā skaidrā piektdienas vai sestdienas vakarā paņemt teleskopu un aizvest to kaut kur pilsētas centrā vienkārši tāpēc, lai parādītu – augošs Mēness ir interesants, M13 kā dārgakmens, Saturns – gredzenu karalis. Vienkārši parādīt arī citiem, kāda ir pasaule tur ārā, parunāties, ieinteresēt, pastāstīt visu, ko zinu, cik tālu, cik daudz, cik liels, cik neiedomājami milzīgi plašumi. Sarīkot tādu parastu ietves astronomijas vakaru. Nav ne jausmas, cik daudzus garāmgājējus tas varētu interesēt.
Bet nu tam prasītos kāda kompānija, vienam tomēr drusku bail. Es nevaru tā čikibriki savākt visu vienā piegājienā un iestūķēt mašīnā. Ja nu vajag.
Nīderlandē ir kāda interneta paziņa, kas uz tādiem outreach pasākumiem dodas ar velo. Viņai gan ir H-alfa teleskops Saulei, tāpēc visu var darīt pa gaismu, turklāt tas ir samērā neliels aparāts. Bet cik forši tas ir!
Vakar kā jau katru vakaru pagājušajā nedēļā drebinājos tumsā un vējā, medījot komētu, šoreiz pat ar konkrētu mērķi – nofotografēt, kā tā noriet. Procesa gaitā papļāpāju ar kādu riteņbraucēju, kas piestāja parunāties par skatu, pastāstīju, parādīju viņai komētu binoklī, papļāpāju ar diviem jauniešiem sarkanā žigulī, kas piestāja noskaidrot, ko un tik ilgi es tur daru, kas redzams un kur tieši jāskatās. Sanāca tāda īsta "ietves astronomija". Un tad pēkšņi – debesis iedegās!
ZOMG!
Es zināju, ka uz Saules pirms dažām dienām noticis izvirdums. Es zināju, ka ir brīdinājums par G1 un G2 līmeņa ģeomagnētiskajām vētrām šai naktij. Es neticēju, ka tiešām viss varētu notikt, kā vajag, un laikā, kad varu to ieraudzīt, bet viss bija!
Tas bija tik skaisti. Skatījos uz rietumiem, kur lēni dzisa komēta, un tad debesis uzliesmoja tik dzīvās zaļās un violetās disko gaismās gandrīz līdz pat zenītam! Tik! Skaisti! Un spilgti. Un kustas. Un mainās.
Un dilemma, ko tagad, – novērst kameru no komētas vai nē. Tomēr atstāju, jo vakar, iespējams, bija pēdējā reize, kad to redzēju uz nākamajiem 106000 gadiem. Tāpat nevaru nofotografēt nakts skatus tik izteiksmīgi kā dzīvē, jā(at)sāk domāt par DSLR, kamēr C/2012 S1 vēl tālu.
Nekādi nebiju sagatavojies, ka varētu piepildīties senais sapnis, tāpēc biju tuvu pilsētas centram, turklāt vēl ielas malā starp laternām, kas spīd acīs. Un tik un tā – to visu varēja redzēt. Es jau sen biju izplānojis, ko darīšu, ja pēkšņi parādīsies polārblāzma, pat ja to ieraudzīšu nakts vidū, tā nu daži zvani, dažas īsziņas visiem svarīgajiem, un vēl daži to tiešām arī ieraudzīja.
Tas pats attēls īsā video formātā.
Un iemesls, kāpēc vispār biju ārā, – komētriets, ko mazliet "pabojāja" polārblāzma.
Bet nu vispār – fotografēt komētu, kas vien jau nav ikdienišķa parādība, kad parādās polārblāzma..
Pats labākais Saules maksimums jelkad, saltu vēlreiz, A++!
Anticiklons arī labais.
Šodienas dilemma – braukt uz kalnu vai uz jūru. Uz kalna ir kā jau. Pie jūras vajag būt komētai "C/2011 L4 (PanSTARRS)".
Septiņos vakarā tā vēl ir piecus grādus virs horizonta. Zvaigžņlielums ap 0.7. Vajadzētu būt saskatāmai. Vajadzētu pārbaudīt. Vajag tīru horizontu un tīras debesis rietumos.
Comets visible to the naked eye are a rare delicacy in the celestial smorgasbord of objects in the nighttime sky. Scientists estimate that the opportunity to see one of these icy dirtballs advertising their cosmic presence so brilliantly they can be seen without the aid of a telescope or binoculars happens only once every five to 10 years. That said, there may be two naked-eye comets available for your viewing pleasure this year.
(..)
"There is a catch to viewing comet PANSTARRS," said Mainzer. "This one is not that bright and is going to be low on the western horizon, so you'll need a relatively unobstructed view to the southwest at twilight and, of course, some good comet-watching weather."
Šķiet, ka ir signāls. Lai gan vēl neesmu īsti pārliecināts, kāds signāls. Bet izskatās, ka kaut kas ir.
Kamēr man te vēl jāsēž uz zemes, esmu ieinteresējies par radioastronomiju, tāpēc ar saviem SDR brīvajā laikā, kad tie nepilda savus tiešos pienākumus, izdomāju monitorēt radioviļņus. Tīri tā for the giggles.
Vienu statistikas labad noliku uz 400-440 MHz (ap 425 MHz ir visi speciālie dienesti, no rītiem viņiem notiek sakaru pārbaude, ko arī var redzēt spektrā), jo tur man šķiet visdzīvāk, bet otru – uz plus-mīnus 10 metru joslu. FOR SCIENCE! Jo 10 metru josla ir īpaša ar to, ka tajā radiosignāls var atstaroties pret Zemes jonosfēru. Jonosfēru "darbina" Saule, tā ir aktīva tikai dienā, kad Zemei trāpa lādētās daļiņas no Saules, magnētiskais lauks tās noķer un izveido.. lādētu daļiņu sfēru, pret kuru var atstaroties radiosignāls, līdz ar to tas nav ierobežots ar horizontu, bet var ceļot pāri puspasaulei. Tātad īsumā – ja šajā joslā parādās kāda aktivitāte, tad tam vajadzētu nozīmēt, ka tā ir Saules ietekmē.
Sākumā biju domājis tādā veidā pamanīt saullēktu un saulrietu, bet tas tur tiešām nav redzams. Galu galā man arī antena nav gluži tai joslai paredzēta.
Bet! (© Godmanis)
Kaut kāda mainīga aktivitāte tur tomēr ir novērojama, turklāt vairāk kā vienu reizi un neregulāri. Es vēl nemaz neesmu pārliecināts, bet ir šaubas un cerība, ka tas tiešām ir saistīts ar pašas Saules aktivitāti. Katrā ziņā tie nav tikai trokšņi, tas gan skaidrs.
Šie ir mani veiktie novērojumi dažu dienu garumā, monitorējot 24-30 MHz joslu, un tas, kā man to gribas savilkt kopā ar NASA GOES satelītu mērījumiem. :) GOES satelīti atrodas ģeostacionārajā orbītā, tāpēc tie mēra reālos Zemes apstākļus.
Sakrīt taču!
Bet – I NEEDZ MOAR DATA.
Jāraksta savu kodu šitam te (pašlaik izmantoju svešu), kas darbotos ātrāk (pašlaik mērījumi tiek veikti ik pēc 40 sekundēm), ērtāk (vienā reizē vairākas atsevišķas joslas) un ar labāku izšķirtspēju. Vajag ilgāku laiku. Vajag labāku antenu. Ir lieli plāni, ūdeņraža frekvence un tā.
Nav pat īpaši svarīgi, cik skaidrs, kas un kāpēc tur īsti notiek, tas vienkārši ir skaisti, kā uz Saules līst. Sešas minūtes sekundē. Pa visu ekrānu.
Šovakar tik ilgi kritu svītriņai un Felipem uz nerviem, ka mani piespieda atzīties, kas tur ar tām bundžiņām, kur rezultāti un kas par desām.
Alus bundžiņas, ko meklēju un vācu pa ceļmalām, man tiešām vajadzēja FOR SCIENCE!, un izdevās arī savākt labu čupiņu.
Tās bundžiņas bija kā fotoaparāti ar ļoooti ilgu ekspozīcijas laiku un 180° platu skatleņķi, lai pierakstītu Saules ceļu debesīs (katru nākamo dienu tā ir mazliet citā augstumā virs horizonta) – solargrāfs.
Pēc bundžiņu savākšanas no tām izkrata beigtos kukainīšus un gliemezīšus, tās izmazgā, izdur mazu caurumiņu, ieliek fotopapīru, aiztaisa ciet un kaut kur pamet uz pusgadu ar skatu uz dienvidiem. Vēlams arī iekšpusi izpūst ar melnu, matētu krāsu, lai nav atspīdumu. Pirms saulgriežiem tās atkal savāc, fotopapīru ieskenē, uztaisa pozitīvu, apstrādā, nopūšas un noglabā dziļā mapītē, jo nekas prātīgs tā īsti šoreiz nav sanācis.
Es zināju, ka pirmajai reizei rezultāti būs pašvaki, tomēr cerēju gan uz labākiem, bet nu, ja dažu nedēļu laikā saule nospīd tikai pusotru dienu, tad, heh.. Un vispār. No 12 tikai astoņi attēli ir tādi, kurus drīkst atrādīt citiem.
Mācība nākamajai sezonai:
Bet nu eksperiments tiek turpināts, un to droši vien varēs izkopt līdz sirmam vecumam šādā ātrumā.
Kas interesanti, vienā attēlā redzama degoša laterna (ja var saprast, kurp jāskatās) – tomēr pat tik jūtīgi.
Izrādās, ka mēslu vaboles naktī orientējas pēc Piena ceļa – šorīt izlasīju interesantā NatGeo rakstā. Daba un dzīvības evolūcija tiešām ir pārsteidzoša.
Mēslu vabolēm ir jāsameklē svaiga sūdu čupiņa, jāsataisa bumbiņu un ātri jāveļ to prom uz drošāku vietu, lai dārgumu nenozagtu kāda cita vabole. Ja pa ceļam tēviņš satiek mātīti, tad tālāk ceļu abi turpina kopā, aprok bumbiņu, un pēcnācēji to pēc tam izmantos barībai.
Ātrākais ceļš, kā tikt prom no kaut kurienes, vienmēr ir taisnākais. Ja kaut kas ir tik mazs kā vabole, tad grūti novērtēt apkārtni un iet tikai taisni (patiesībā arī cilvēks sāk iet pa apli, neredzot mērķi), tāpēc vaboles dienā orientējas pēc Saules – pateicoties īpašajām kukaiņu acīm, tās izmanto simetriski polarizēto gaismu, kas veidojas ap Sauli.
Naktī ir līdzīgi – ja ir Mēness, vaboles izmanto tā gaismu, lai orientētos, taču tas, protams, ir daudz vājāks gaismas avots. Un tomēr – darbojas. Taču Mēness nav redzams katru nakti vai visu nakti – ko tad tām darīt? Izrādās, ka tādā gadījumā mēslu vaboles orientējas pēc Piena ceļa!
Pētnieki pārbaudīja vaboļu kustības tendences gan dienā, gan naktī, kad bija redzams Mēness un kad tā nebija. Vaboles vēla savas bumbiņas taisni. Un pēc tam uzlika tām mazas cepurītes, lai tās neko neredzētu, – vaboles sāka nesakarīgi riņķot. (Attēlus skatīt linkā uz rakstu.)
Tā kā zvaigžņu gaisma ir samērā vāja, tad urbanizācija un nakts iluminācija nodara arvien lielāku iespaidu uz dzīvniekiem un kukaiņiem. Žēl, ka cilvēki to nesaprot un negrib saprast.
Vēl viens iemesls naktī izslēgt gaismu. Lūdzu.
Šonakt bija tāds mazliet pavēss – 22 km augstumā -74.5°C. Kamēr visi gulēja, es sekoju līdzi LVĢMC meteozondes lidojumam. Tas gan vēl nebija satelīts, tomēr augstāk par lidmašīnām, kas iepriekšējoreiz.
Zondi palaiž katru otro nakti no Skrīveriem. Zinu laiku, nezināju dienu, bet tā kā, sekojot līdzi citiem notikumiem pasaulē, šonakt vēl biju nomodā, tad nolēmu pamēģināt. Desmit minūtes pēc palaišanas noskaņojos uz pareizo frekvenci, un.. tur tiešām kaut kas skan! Kaut kas jaudīgs, plats un izklausās pēc datiem. Ātri ielādēju un uzinstalēju vajadzīgo programmu, sakonfigurēju skaņas iestatījumus un – jā, lēnām tiek lejuplādēti kalibrācijas dati! Ir! Pēc kalibrācijas datu saņemšanas sāka nākt arī īstie dati. Tā kā nokavēju sākumu un vēl kādu brīdi čakarējos, tad rezultāti ir no astoņiem kilometriem un augstāk. Tā nu sekoju līdzi līdz pat ~23 km augstumam, kur balons pārsprāga un tā sāka krist lejup.
Bet jaudīgs gan tām radiozondēm raidītājs – antena man joprojām istabā, brīva pieeja ziemeļiem un rietumiem, bet zonde atrodas D-DA, un signāls gāja cauri mājai diezgan bez problēmām. Lejupceļā gan bija grūtības ar dekodēšanu, pēdējos datus saņēmu 12 km augstumā, signāls toties vēl labu brīdi bija redzams ūdenskritumā, lēni kļuva vājāks, līdz pazuda pēkšņi, nevis pamazām izdzisa. Ir doma antenu pārvietot uz verandu (vai arī tur nolikt citu antenu), tad tīri labi varētu tikt pie dienvidiem.
Vēl viena lieta, ka man šķita, ka zonde neraida GPS datus, tāpēc nav precīzi zināms, kur tā atrodas, bet izrādās, ka tā tos raida primitīvā formātā – tie ir GPS doplera dati, kas jāsasaista ar GPS almanahu un visu pārējo, ko parasti dara pats GPS uztvērējs, jau manā pusē. PE2G no Nīderlandes pēc tam pastāstīja, kas un kā, bet tad jau bija par vēlu, to tad nākamreiz. Protams, ka es gribu kādreiz arī atrast tādu zondi pēc nolaišanās. :)
Zonde raida datus katru sekundi 403 MHz frekvencē. Vienīgā problēma, ka tā startē 2330z, tāpēc vajag vai nu lielu piespiešanos palikt nomodā, vai arī kaut kādu automatizāciju, lai viss notiktu "pats no sevis"™. Signāls tika uztverts ar paštaisītu 430 MHz antenu, RTLSDR (ar R820T), SDR# un dekodēšanai izmantota SondeMonitor programma.
Šodien atklāju slēpošanas sezonu un apmaldījos.
Vispirms atraku pagalmu un ceļu, izraku mašīnu, pat siltumnīcu notīrīju no sniega, un, kad visi rēķini ar sniegu bija nokārtoti, sapratu, ka jāsaņemas un jāsavāc visas uzstādītās bundžiņas. Šodien gan pamatīgs vējš, rīt būs pamatīgs vējš un sniegs, bet nedēļu vēlāk jau būs par vēlu, jo tas jāizdara pirms saulgriežiem.
Uzstādīt varēju, savākt jau – kas ta' tur. Lielākā daļa ir kaut kur pie šosejām un ceļiem, kur viegli tikt klāt, izņemot divas, kas ir starp Siguldu un Silciemu pie sliedēm – tur tikai ar velo (vairs ne), kājām (tāls bridiens) vai slēpēm (labi). Tā nu nācās atklāt slēpošanas sezonu.
Pa mežu slēpot jau forši – lēnā garā, laiks tīri jauks, vēju neko daudz nejūt. Toties, tiklīdz ceļa galā uzrāpos sliežu uzbērumā, tā gan uzreiz sagribējās evakuēties uz siltām telpām. Bet nu divas ir atgūtas.
Nākamās trīs ir pa ceļam uz Allažiem, daži kilometri no Siguldas, ātri vien dabūšu. Braucu, braucu, tūlīt pēdējais līkums, tur būs vajadzīgais krustojums un.. bāāāā! Tas taču nepareizais ceļš! Nezināmu iemeslu dēļ esmu izvēlējies to, kas iet uz Mālpili, nevis Allažiem. Nu neko, izmetīšu loku, piebraukšu no otras puses.
Bet ceļi šodien, ja nu kas, ir šausmīgi. Tīrs asfalts, viss forši, un tad pēkšņi tāds pārsimt metru garš posms ar 10-15 cm biezu, izbraukātu sniega kārtu. Ja viens, tad vēl nekas, bet, ja vēl pretī tobrīd kāds brauc, tad gan. Bet nu visi šodien uzmanīgi, redzēju tikai vienu mašīnu, ko vilka ārā, un pilsētā fūre bija sagriezusies tādā sniegotā krustojumā.
Tā nu no Jūdažiem, kur sapratu, ka neesmu pareizajā vietā, kilometru pa kilometram pa mainīgi sniegotu ceļu līdz Mālpilij, garām pagriezienam uz Sidgundu, pamanu zīmi, ka Allažmuiža beidzas (hmm?), esmu Tumšupē (e?), garām pagriezienam uz Ropažiem (a?), garām zīmei, ka vēl 10 km līdz Garkalnei (o!) un tad norāde, ka Sigulda ir pa kreisi 30 km attālumā (wtf!). Gūgle domā, ka tur kādi 90 km viss aplis, bet vajadzētu būt mazāk. Nu, drusku nomaldījos.
Pēc tiem trim eksemplāriem gan tāpat aizbraucu, jo rīt to izdarīt būtu vēl grūtāk. Tās ir tīruma vidū, un vējš tur bija tāds, ka eitunost, turklāt vēl pilnīga tumsa un neskaidrība, kur vispār ir tie elektrības stabi un kurš no tiem īstais.. Vēl ir divas Turaidas pusē, bet pēc tam es droši vien došos rīt pārgājiena veidā. FOR SCIENCE! Un tad vēl dažas netālu no mājas, taču tur jau daudz mazāks izaicinājums.
Meitene, pamanot meteoru debesīs, nepaspēja līdz galam izteikt savu vēlēšanos. Tagad viņa vienmēr grib..
Kamēr pie mums "intensīvi snieg" un skaidras debesis nespīd, aiz mākoņiem un Zemes tumšajā pusē var vērot pašlaik notiekošās Geminīdu plūsmas krītošās zvaigznes – klausos tajās, izmantojot internetus un modernās tehnoloģijas – spaceweatherradio.com.
Meteoroīdi, ietriecoties Zemes atmosfērā, sakarsē to un aiz sevis atstāj jonizētu daļiņu asti, pret kuru atstarojas radioviļņi. Tos atstarotos signālus var dzirdēt kā īsākus vai ilgākus pīkstienus uz kopējā fona trokšņa. Vairāk info pie NASAs. Pašlaik var dzirdēt vairākus meteorus minūtes laikā.
Vispār būtu interesanti ko tādu pašam pamēģināt. Tas spaceweatherradio.com radio ir noskaņots uz ASV militārā radara frekvenci (~217 MHz), kurš nepārtraukti raida ar 800 kW jaudu (viens no jaudīgākajiem pasaulē), tas paredzēts, lai izsekotu satelītu un kosmosa atkritumu pārvietošanos. Līdzīgus rezultātus var sasniegt arī ar mazāk jaudīgiem raidītājiem.
Un te nu man prātā ienāca doma, ka varbūt es varētu TO kādreiz pamēģināt ar vietējo meteoradaru. Taču doma pēc nelielas izpētes tika atmesta, jo tas darbojas mikroviļņu apgabalā – ~5.6 GHz, līdz ar to man nekādi neder. Vai kāds var ieteikt patālu, spēcīgu raidītāju ap 100 MHz frekvenci? FOR SCIENCE!
Citās ziņās:
– šorīt ieplēsu rokaspulksteņa stikliņu – nokrita zemē un sprādze trāpīja pa to, kas mani apbēdināja. :/
Šorīt interesants XKCD:
Vispirms pasmīnēju, bet pēc tam tas lika domāt, gūglēt, meklēt un domāt. It kā viss vienkārši, parastā atbilde – zilā krāsa visvieglāk izkliedējas atmosfērā, jo tai ir īsākais viļņu garums, tāpēc arī debesis ir zilas. Jā? Nē? Nē!
Zilā nemaz nav pirmā krāsa redzamajā spektrā, pirms tās ir violetā krāsa.
Ultraviolets, violets, zils, indigo, zaļš, dzeltens, oranžs, sarkans, infrasarkans. Ultravioleto un infrasarkano cilvēka acs neredz (dažas dzīvnieku sugas gan). Tātad violets ir pirmais.
Kāpēc debesis nav violetas?
Atbilde būs vēlāk, bet krāsas vispār man šķiet neparasta lieta – piemēram, sajaucot divas pamatkrāsas, var dabūt trešo, līdz ar to, sajaucot sarkano un zaļo, sanāks dzeltenā. Kā? Tā tiešām ir, esmu redzējis dzīvē, tiešām rezultātā ir dzeltenā krāsa, bet – kā? Dzeltenā taču šķiet daudz gaišāka par sarkano un zaļo, tur nekas nesanāks, nav lemts!
Ar violeto arī viss it kā skaidrs – tā ir pirms zilās krāsas un skaidri redzama, bet.. Kur ir purpura (lillā) krāsa? Spektrā tās nav, Cibā var atrast dažādus skaidrojumus, bet patiesība tāda, ka violets ir violets, taču lillā (purpurs) ir sarkanās un zilās krāsas sajaukums. Tās ir pavisam atšķirīgas krāsas pēc uzbūves, taču cilvēka acij šķiet tīri līdzīgas.
Labi, labi, LABI, bet kas ar debesīm? Pirmkārt, Saule neizstaro gaismu visos viļņos pilnīgi vienādi. Otrkārt, tā kā violetajai krāsai ir visīsākie viļņi, tie tiek izkliedēti vēl augstāk atmosfērā. Treškārt, cilvēka acs ir mazāk jūtīga uz violeto krāsu, jo vālītes, kas atrodas acīs un ir atbildīgas par krāsu uztveršanu, ir specializējušās uz sarkano, zaļo un zilo krāsu, bet pārējās krāsas tās uztver dalīti, un tad smadzenes saliek krāsas kopā. Tā kā zilās krāsas spektra gals atmosfērā izkliedēts visvairāk, tad tīras zilās krāsas vālītes tiek stimulētas daudz vairāk par zaļo un sarkano uztverošajām vālītēm, rezultātā dodot diezgan zilu krāsu.
Tas arī ir atrisinājums XKCD jautājumam – debesis mums izskatās zilas, taču tās ir violetākas kā mēs redzam.
Šodien aizrāvos ar lidmašīnu medīšanu.
Parastie cilvēki, protams, vienkārši atvērtu flightradar24.com, lai paskatītos, kas lido riņķī apkārt, bet tā taču nav mūsu metode, Ļoļik. Tā vietā var ierīkot automātiskās novērošanas apraides uztveršanas staciju un saņemt signālus no pašām lidmašīnām, hehe.
Lidmašīnu ADS-B raidītāji darbojas 1090 MHz frekvencē, katru sekundi paziņojot informāciju par sevi – kas, kur, uz kurieni, cik ātri un vēl šo to. Informācija ir gaisā, to tikai jāsaklausa.
Tam es izmantoju šīs sezonas modes preci – RTLSDR (ar R820T, der arī E4000), paštaisītu antenu, Windows XP, RTL1090 un PlanePlotter. Rezultāts:
Viss notiek. Antena atrodas starp logiem, kas ir uz rietumu un ziemeļu pusi, tāpēc austrumos un dienvidos nekas nav redzams. Rezultāti patiesībā ir daaaaaaudz labāki, kā būtu varējis pirms tam iedomāties, jo tālākā lidmašīna, ko šodien redzēju, bija 410 km attālumā kādu gabalu zem Gotlandes. Uz ziemeļu pusi līdz Tallinai tālākās neaizvilka, bet nu ļoti tālu no piekrastes arī nebija. Savukārt, mazākais augstums, līdz kuram varēju uztvert lidmašīnu, kas nolaižas Rīgas lidostā, bija vien 110 metri.
Tas viss ar pavisam vienkāršu ceturtdaļviļņa "ground plane" antenu, ko taisīju 70 cm joslai (~440 MHz), tā pat nav pielāgota pareizajai frekvencei, bet.. darbojas. Ja to vēl varētu dabūt uz jumta un vēl kādu metru augstāk, es varētu noklāt arī gandrīz visu Igauniju un Lietuvu.
Mans nākamais mērķis gan būs krietni augstāk – gribu noķert kādu satelītu. Pirms gada nebūtu iedomājies, ka mani interesēs radio, bet, re, tagad gribu visu dzirdēt.
