Nina Pēršone ar 3:45 mani dzen gulēt, bet šovakar atcerējos, ka pirms dažām nedēļām ar Iemeslu gāju pa Galerijas "Rīga" augšstāvu, ieraudzīju izstādi un iedomājos, nez, kā būtu, ja tajā pēkšņi, ne čiku, ne grabu, ieraudzītu kādu savu fotogrāfiju. Šodien, savukārt, ievazājos grāmatnīcā padirnēt un gandrīz uzkāpu grāmatai, kurā visdrīzāk tiešām ir kāda mana fotogrāfija, lai gan man nebija jaudas par to pārliecināties. Trū, anverifaid stōrī, brou.

Pirms dažām naktīm sapņoju, ka dzīvoju citu iespējamo dzīvi – skatījos milzīgu bilžu grāmatu, par kuru zināju, ka tā ir mana dzīve, un es tajā redzēju tikai kreisās puses lappuses, labajām vienmēr bija kaut kas uzlikts pa virsu. Redzamās bija krāsainas un tīri smukas bildes. Beigās ieraudzīju arī grāmatas labās puses lappuses – bildes bija pavisam savādākas, citas krāsas, tumšākas, tādas siltas, citi notikumi. Neviena puse nebija labāka, vienkārši viena bija mana, otra varēja būt mana, bet pamodos, pirms uzzināju, kādi tur nosacījumi, lai izvēlētos puses. Trū, imedžined stōrī, sis.

Mani nomoka jautājums – kas ir tie cilvēki, kas tic horoskopiem? Es zinu, kāpēc, bet – kāpēc?