Pirms gandrīz trīs mēnešiem agrā rītā lasot “Kultūras Dienu”, man nācās nevāji sašust. Dažas stundas vēlāk tam sekoja arī ieraksts manā žūrnālā.

Pirms kāda mēneša vai nedaudz vairāk gūglējot kādu vārdu, nejauši atradu diskusiju “Necenzēti vārdi un izteicieni televīzijā un presē” Valsts Valodas komisijas mājaslapā. Interesanti taču. It sevišķi, ja tur ir arī piemēri. Atgādināja Lennenbergas Emīla labos nodomus, mācot savai mazajai māsiņai visādus ne-labos vārdus, kurus tā noteikti un nekad nedrīkst lietot. Padalījos ar linku, kopā ar antikristu izstudējām visu līdz beigām, un kopš tā laika viņa mani ik pa laikam nosauc par urīnpakausi. Pēdējā reizē pat piebilda, ka tas ir viņas favourite. Es vēl neesmu atradis pietiekami labu vārdu, ar ko atbildēt.

Tagad pāršķirstot citu “Kultūras Dienu” (19. novembra), atradu kādu rakstu, kas veltīts tieši šai pēdējā laika problēmai parādībai, rupjībām sadzīvē un kultūrā. Tātad ne es viens jūtos.. ēmm.. šī fenomena aizkustināts. Raksts ir diezgan neinteresants un tukšs, interesantākā daļa bija četru kulturālu cilvēku atbildes uz jautājumu “Kāpēc necenzēti vārdi droši ienāk kultūras telpā?” Lūk, viena.

Pauls Bankovskis, rakstnieks
(..) Vārdu izvēli nosaka vien tas, ko tu vēlies pateikt. Un kam tu vēlies to pasacīt. Ja tu esi rakstnieks un raksti nevis par abstraktām nekurienē mītošām būtnēm, bet noteikta gājuma ļaudīm, jālieto šiem cilvēkiem raksturīga izteiksme. (..)

Tas ir stulbums! Tas nozīmē, ja jau es lasu šī rakstnieka tekstu, kurā ir rupjības ("šiem cilvēkiem raksturīga izteiksme"), tad tas ir īpaši man pielāgots teksts. Uzrakstīts tik prastā, vienkāršā valodā, lai pat es saprastu! Kāda cieņas izrādīšana man..

Personīgi es to uztveru kā visatļautību. Un izlaidību (lol). Piemēram, nu jau leģendārajā raidījumā “100 grami kultūras” viena no raidījuma viešņām tā arī pateica, skatītājs ir lohs. Laikam tiešā ētera vilinājums bija tik nepārvarams.

Tas patiešām ir stulbi. Lai arī daži gaisa jaucēji vēlas revolūciju –

Maija Baltiņa, valodniece
(..) Bet šoreiz viss sākās ar Riharda Bargā dzejas rindām: “Vienmēr es neesmu tāds / Mīlestība dus manās karstajās krūtīs.” Tās es atradu viņa tikko iznākušajā krājumā Labi, un tās man šķita pārsteidzošas un reizē arī tādas kā palīdzīgas, lai izprastu, kāpēc turpat blakus ir tik provokatīvs teksts: “Es nosvītroju burvīgi un uzrakstīju pretīgi. Jo pretīgi ir stilīgi.” (..)

– liela daļa tomēr vēlas atjaunot sabiedrisko kārtību, kā tas labi redzams mana septembra ieraksta komentāros. (Ja kāds vēlas izlasīt kādu prozas piemēru, tad tam labi noder pēdējā “Kultūras Diena” (3. decembris), kurā ir Kristas Burānes stāsts “Laimīga atgriešanās”.)