Man gan likās, ka iesākumā runa bija tikai par valodu. Jo par mākslas darba saturu vēl neviens te neko nav teicis. Tikai par šādiem vai šitādiem vārdiem, kas neiet pie sirds. Tas, ko ar šiem vārdiem kāds/ kāda gribējusi pateikt, laikam tad jau vairs nav svarīgi. Ierauga vienu nepatīkamu vārdu, viss skaidrs tāpat.

Mani vienmēr aizkustina ļaudis, kas apgalvo, ka moderno dzeju nelasot, neko tur nesaprotot un vispār - tā esot pilna rupjību. Viņi lasot klasiku (tā nupat TV varēja vērot).

Baidos, ka liela tiesa to, kas ko tādu saka nav lasījuši neko - ne kādu no mūsdienu dzejniekiem, ne kādu no klasiķiem. Vismaz, kopš beiguši skolu. Bet šāda atbilde liekas pareiza. Vai kaut kur noklausīts, ka tā varētu būt pareizi. Iespējams, tai pašā skolā no kādas aprobežotas skolotājas, kas apgalvojusi tieši to pašu.

Lai kaut ko novērtotu un mēģinātu saprast, tas ir jāizmēģina. Tāpat kā ēdiens. Pateikt, ka man tas negaršo, riebjas, bet nepagaršot, ir baigi viegli.

Tāpēc tomēr gribu uzklausīt kādus piemērus. Kas ir tas, kas lasīts, un nav paticis.