Vēl pēdējais par šo diskusiju. Beidzot fil.fak., rakstīju bakalauru par jauno dzeju. Izlasīju lērumu. Klāvs Elsbergs, šķiet, ir pēdējais no jaunajiem lasāmiem, kas tiešām izraisa straujākus sirdspukstus un asaras. Visu cieņu, viņš bija kolosāli talantīgs. Kolosāli epiteti un sajūtu uzburšana.
Mūsdienu dzeja nav baudāma - lielākā daļa. Absolūts savārstījums. Visi šie n-tie jaunie vārdi un uzvārdi, kas plūst un mainās, jaunie "dzejnieki" rada zināmu smīnu. Tāpēc es atturos - no visādām dzejnieku organizācijām, no pasākumiem, negribas, lai arī man pielīp tā modernā formas un satura meklēšana. Kas būtībā jau jāmeklē sevī, nevis kāda klaidoņa folklorā. Ja pašam nekā nav, nekādu sajūtu, nekādu vibrāciju, arī radīs viņš tukšu neko. Tomēr zinu, ka ir vēl autori, kas domā līdzīgi man. Tas pats Klāva brālis, Jānis. Ko tur, ir prieks, ka ne visi padevušies masu psihozei. Un piem. Rukšani uzskata par rakstnieci. Tas vispār ir aukstākajā pakāpē anekdote.
Manuprāt reti kas vispār no mūsdienu mākslas ir baudāms. Tiešām tā dvēseliski baudāms. Neko darīt, romantisma laiks jau sen kā aiz kalniem. Bet varbūt nāks postmodernisms..