Cēlos agri, miegojos, izmazgāju matus, kārtīgi pabrokastoju un devos ceļā. Pirmais, ko izdarīju iziedams ārā, bija neliela jasmīna zariņa nolaušana ar pieciem ziediņiem un kopā 20 ziedlapiņām, lai to minūti pasmaržotu. Darīju to tik cītīgi, ka ziedlapiņu skaits ātri vien samazinājās. Tad ieslēdzu radio un tur skanēja Fila Kolinsa dziesma ar vārdiem She's like no other. Noklausījos to un nolēmu, ka bez mūzikas pagaidām varu iztikt, pārslēdzu uz BBC World Service.

Netālu no centra ievēroju kādu meiteni, kas man nāca pretīm – gaišiem matiem, zili baltā kleitiņā. Sekundi mēs skatījāmies viens otram acīs. Viņai bija zilas. Sāku izjust saules karstumu, lai gan man krekliņš balts. Paprātoju par šo un to un tad atkal par šo, bet neko īpašu. Gājēju tunelī pie Akmens tilta kāda meitene nāca pretīm (īsi mati, gari svārki), garāmejot pieskārās man pie pleca un teica: “Čau, <mans vārds deminutīvā>”, tā viltīgi garāk pavelkot burtu “i”. Es piebremzēju, atskatījos un tikai nodomāju “wtf?”, bet tas arī viss, ko nodomāju. Pēc tam vēl kādu gaišmati interesēja manas acis. Divi krieviņi prasīja cigaretes.

Ierados darbā, kur darbakolēģe izklaidējās ar krievu mūziku un slotu. Ekspotīcijas beigas. Šodien daudz, ko darīt, neļaujiet man neko citu darīt. Šodien ļoti bieži jaucu burtu kārtību vārdos un lietoju dzēšanas taustiņu. Lūk.