Gulbīt, gulbīt, kustini kājiņas,
Aiznes mani uz laimīgo zemi.

Nu, lūk! Tur jau ir visas Latvijas sabiedrības vaina. Annas Brigaderes "Sprīdītī"! Kurš to nav lasījis? Kurš nav redzējis filmu? Vai tad šī grāmata vispār nav obligātajā literatūrā pamatskolā? Piespiedu pasākums.

Sprīdītis – mazais, labais puikiņš (mazais – sava nelielā auguma mazvērtības kompleksu nomocītais) – dodas pasaulē meklēt laimi, pametot māsu, vecmāmiņu un ļauno pamāti, uzkraujot viņām – sievietēm visus mājas darbus, kas citādi būtu jādara pašam. Nu, labi, par pamāti ta' var nepadomāt, tomēr māsa un vecmāmiņa ir vienīgās radinieces, kas viņam atlikušas. Un tās viņš pamet gandrīz vai likteņa varā, jo ļaunajai pamātei taču par viņām nospļauties, ņemot vērā, ka smagākos un līdz ar to svarīgākos darbus dara vīrieši, kas arī pelna maizi priekš sevis un savējiem.

Tā vietā, lai rūpētos par saviem tuvākajiem, Sprīdītis pamet karjeru dzimtajā vietā un dodas apšaubāmas vieglākas dzīves meklējumos, kur deguns rāda. Pēc kā ta' viņš īsti dodas, ko viņam nozīmē "laime"? Nauda! Protams. Jau neilgi pēc māju pamešanas viņš uzķeras alķīmijas eksperimentu augļiem tuvējā purvā un zaudē galvu. Līdz ar piemiņu no tēva mājām – lāpstu. Alkatīgais idiņš! Svaigā gaisa ietekmē viņam tomēr atgriežas veselais saprāts un viņš saprot, ka tik viegli laime rokās nedodas un zelts tāpat vien bez iemesla zemē nemētājas. Vismaz Latvijā ne.

Tomēr sīkais dunduks tik un tā nezina, ko īsti grib. Laimi, jā. Bet ko tad īsti? Samērā godīgā ceļā viņš tomēr nopelna savu Lielo Iespēju. Par dzīvu radību spīdzināšanu (velna dancināšana) es neko neteikšu, taču skaidrs, ka kritizēt to varētu. Lai nu kā, viņam tiek lielais laimests – princese. Viņam būtu viss – jauna, skaista sieva, bagātība, stāvoklis sabiedrībā, plaši nekustamie īpašumi.. Ko vēl gan tālaika, gan šodienas vidusmēra latvietis varētu vēlēties pašā dzīves sākumā?

Arī šajā brīdī mazais mūdzis nodemonstrē izcilu neizlēmību. Viņš ir sasniedzis mērķi, kā dēļ pameta mājas. Taču arī tagad viņam tomēr kaut kas nepatīk. Viņš izmanto mistiskā Gulbīša Gulbīša pakalpojumus, lai nokļūtu vēl labākā vietā. Ievērojiet, ka viņš tam liek doties "uz laimīgo zemi", nevis tieši uz mājām. Tātad viņš jau atkal nezina, ko īsti grib. Tikai to, ka kaut kur ir vēl labāka vieta par šo un viņam tur noteikti jābūt.

Uz ko tad tā maita Brigadere spiež? Uz to, ka vienmēr jātiecas pēc vēl lielākas laimes, lai arī vienalga kas jau būtu sasniegts. Kāda tam jēga? Tas ir neprātīgi! Vienmēr taču it kā var būt vēl kaut nedaudz labāk (pirmā rindkopa), taču ir jābūt skaidram, ka reiz pietiek, jo ar nākošo soli var zaudēt pilnīgi visu. "Gribēju, kā labāk.."

Bet to māca jums, mums, mūsu bērniem un mazbērniem skolā! Ar tādu domu tie dzīvo dzīvi, ka vienmēr varētu būt labāk, bet nekas īpašs nav jādara, jo beigās gan jau atradīsies kāds Gulbītis Gulbītis, kurš aiznesīs uz to "laimīgo zemi" (pateiks priekšā, kas jādara, vai arī – Īrija). Tāpēc es arī pieprasu Annas Brigaderes "Sprīdīša" sārtu. Iespaidīgs un iedarbīgs viduslaiku paņēmiens.

Un vēl divas saites par šo bezjēdzīgo tēmu. Mans un platinum strīds par korķīšiem, kas patiesībā ir ar dziļu domu. Un kakjux retoriskais jautājums "ko nozīmē vārds “laimīgs”?", uz ko maita un kamarilis tomēr pacentās atbildēt.