Un psiholoģisko atbalstu vajag arī radiņiem un tā.
Es joprojām nezinu, kā runāt ar savu mammu... Nesanāk arī pabūt pašlaik tā kopā, lai nonāktu līdz sarunai.

(Reply to this) (Thread)

Lūk! Tu nezini un neviens no ģimenes visticamāk nezin. Vieglāk ir ticīgiem cilvēkiem - bieži atbalsta draudze, mācītājs. Bija bezmaksas tālr., bet man šķiet, ka arī tas vairs nedarbojas. Atliek dzivibaskoks.lv laikam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mhm. Runāšana noteikti palīdz. Nu, tāpat jau nelabi, bet dalīta bēda tiešām pusbēda, vai ne?
Mēs manai mammai apkārt visi tādi "stipri" un pozitīvi lietišķi, sarunas bija tikai par rīcību un bez asarām. Bet kaut kad jau būs jātiek līdz tām emocijām, lai arī, cerams, vecām. Jo tika cauri ar "izbīli".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kā tika cauri, nemazina jau pārdzīvoto stresu.

(Reply to this) (Parent)

Man liekas, ka te valsts atspoguļo iedzīvotāju uztveri. Stigma, negribas iedomāties, ka ar pašu var notikt, ezotēriskā domāšana (karma, pats vainīgs, just world theory), nespēja palīdzēt un empatizēt, viensētnieku sindroms, risks zaudēt darbu aizspriedumu dēļ, iemeslu tiešām daudz.

Daļēji skaidro arī vājprātīgo skaitu novēloto diagnožu.

(Reply to this) (Thread)

Strausa politika pilnīga

(Reply to this) (Parent)

Bet prikiņ, cik tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nav profesionāla psiholoģiska atbalsta, ģimenes izjūk, bērni saiet šreijā, depresijas slimnieku, kā rezultātā darbnespējīgo pieaugums, slimības pabalsti, zaudētas darba vietas. Drausmīgi

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, šī ir baigi bēdīga tēma
es vēl tiku cauri salīdzinoši viegli, bija iespēja aiziet pie terapeita, darbnespēja nebija permanenta, bet citiem ir daudz smagāk un bez risinājumiem

ļoti ceru, ka Dignājas muižas projekts izdosies

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Terapeits maksā vidēji 30 eur par reizi. To vajag bieži vien ne tikai pašam pacientam, bet arī viņa tuvākajiem - dzīvesbiedram, vecākiem, bērniem. Tas ir milzu kapitāls tiem, kas krāj naudu, lai varētu vispār iet uz starošanu, jo viņam no Daugavpils līdz Rīgai jātiek un 7,11 par katru dienu slimnīcā jāmaksā. Kā man Oļa, kurai krūts vēzis, pie kafijas automāta atzinās - nevarēju izturēt, gribēju kārties, aizgāju pie psihiatra, izrakstīja ripas, ko visa ģimene (!!!) lietojam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet ko es Tev stāstu! :))) Tā kā nezinātu. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:)

Man pēc LOCa bija tāds kā apstulbums par to, cik daudz mūsu ir, par to, kur viņi visi pazūd un liekas ar savu sāpi, visi tie cilvēki, ar ko aprunājos, gaiteņos blandoties. Publisko ļoti maz, cilvēkiem kauns stāstīt. Ja stāsta, tad caur 'vēzis kā dāvana' perspektīvu, bez kuras dzīvi nevar novērtēt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā! Un es tagad nesaprotu, kas man jāsaka, kad kāds ārsts jautās diagnozi man bija vēzis vai man ir vēzis? Lkm bija?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

He, atceros to mulsumu. Es ilgu laiku nevarēju pateikt pagātnē, jo nebija skaidrs, vai iznīdēts. Laikam sāku teikt "bija" pēc pirmās reizes, kad bija marķieris vajadzīgajā diapazonā un usg, rentgens bija ok.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

+Atcerējos, ka ar omi runāju, viņai pašai bija vēzis pirms 20 gadiem. Arī slēpa piespiedu kārtā un tagad teica, ka ir vieglāk runāt, jo ir kāds, kas saprot to pieredzi. Visam smagumam izgāja padomju laikā cauri, brr. Tagad mums kontakts vēl tuvāks nekā jebkad.

(Reply to this) (Parent)

Visa tā "pats vainīgs" un "tas ir galvā" attieksme ir kkas neaprakstāma. Un tādā pusšarlatanisma stilā runā pat ārsti!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kad gāju pie viena ārsta, jo man sāka veidoties tāds kā kupris (izskatījās pēc izvirzīta 5. kakla skriemeļa), man ieteica padomāt, vai neesmu par daudz uz saviem pleciem uzņēmusies. Beigās viss izrādījās stipri vienkāršāk - Kušinga sindroms, ko izraisījis virsnieres audzējs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Oi, te varētu taisīt top 20 sarakstu. Man vislabāk patika teksti par hipofīzes audzēja simptomiem, kuri ir tāpēc, ka egoistiski nedzemdēju bērnus, kaut gan cēloņsakarība tieši pretēja. Un krabis noteikti kaut kādu grēku un slikto domiņu dēļ.

Un daži tā meditē, dzer sulas un domiņas tīra, līdz satīra līdz 4.stadijai.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jaa.

(Reply to this) (Parent)

nezinu par valsts līmeni, bet arī privātajā līmenī, man, piemēram, nav ne mazākās jausmas, kā komunicēt ar slimiem un/vai mirstošiem cilvēkiem. tā, it kā nekas nav bijis? īpaši saudzīgi? īpaši ieinteresēti tieši kaitē? tradicionālākās kkādās sabiedrības formās ir skaidrākas lomas, kas, ko, kur, kad, kādā veidā kādās situācijās dara, augot totālā pofigismā, man nav ne mazākās jausmas, kā man būtu jāreaģē un kas man jādara, ja, piemēram, labs kolēģis izrādās nopietni saslimis..

(Reply to this) (Thread)

Un tāpēc jau ir tā, ka joprojām mums it kā nav nopietno diagnožu skarto, jo nesaprotot kā komunicēt, mēs sākam izvairīties un izvēlamies nekomunicēt vispār. (Nē, tas nav pārmetums, tā ir fakta konstatācija)

(Reply to this) (Parent)

es teiktu - ieinteresēti tajā cilvēkā, viņa emocijās nevis kaitē.

(Reply to this) (Parent)

mans nodoms absolūti nav izklausīties nepieklājīgai pasūtot uz gūgli, bet pa nopietno -- ar tādiem padomiem ir pilns internets, vēl pa kaitēm izdalīts.

a pamatā jau daudz un daudz jāklausās, nemetoties virsū ar padomiem un savu pieredzi. bet piekrītu oblicai un tev -- kamēr nav reālas pieredzes dzīvē, tikmēr jau tie paliks tikai padomi internetā, kaut kāda svešvalstu fantāzija. lai arī, protams, slimo mums visapkārt, bet to slēpj/ir spiesti slēpt :s

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mhm, pagūglē pietiekami, lai ieteikumus dabūtu visdažādākā, tajā skaitā pilnīgi diametriāli pretējā spektrā. Tādā ziņā es esmu priecīga, kad slimnieki paši skaļi postulē, kas ar viņiem notiek un kā viņi vēlas, lai pret viņiem izturētos un kāda veida komunikācijā iesaistītos. tiesa, tas nestrādā, kad cilvēkam sāk krēslot gars vai arī miesa kļūst tik vāja, ka paliek atkarīga no citiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas gan - cik ir redzēts, materiāli ļoti bieži ir pielāgoti amerikāņu uztverei, sabiedrībai un tās iespējām. Dzīvības kokam ir brošūras par kolēģiem, tuviniekiem utt., tu gan jau esi lasījusi, un varbūt vairāk piemērotas mūsu platuma grādiem. Bet kas dīvaini - neatceros manījusi stāstus par to, ko darīt, ja onkokaite ir nevis pārejoša, bet termināla. Un ar to galu mums vispār ir ļoti bēdīgi.

Man ļoti gribētos dabūt gatavu vienu projektu, kur labs ārsts-psihoterapeits saraksta materiālus šādiem gadījumiem - kā runāt. Viensētniekiem palīdzētu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, un vēl tas gadījums, kad gūgle nav pieejama, ja cilvēks ir vecs, kuri protams, statistiski slimo visvairāk un psiholoģiski viņiem arī gan jau ir grūti un, man liekas, par to jau arī neviens nerunā.

bet kā vispār latvijā ir ar paliatīvo aprūpi? man liekas, ka kaut kad tepat cibā lasīju, ka nekas spožs. jo tajā gadījumā, kas tad tos materiālus rakstīs? bāc, tas man atgādina, kā es reiz runāju šajā sakarā par tajā laikā kaut kādu pašnāvību izpētes centra vadītāju, kas bija rakstījusi eiropas mēroga pētījumus par pašnāvībām latvijā un cv minējusi, ka strādā ar pašnāvnieciskiem klientiem. un kad pie viņas bija meklēta psiholoģiska palīdzība tieši šādiem mērķiem, tad izrādījās, ka ai, viņa tur tjipa pa draugam, vai kam esot to papildus amatu paņēmusi, lielākai algai vai kam, un nē, nekādas papildus īpašas zināšanas kā palīdzēt pašnāvnieciskām nosliecēm viņai neesot. es neko daudz nezinu par psihoterapeitu un psihologu vidi latvijā un tiešām domāju, ka gan jau lielākā daļa strādā labu nodomu vadīti un, cerams, ar labu izglītību. bet katru reizi, kad es šito stāstu atceros, tas mani nu vienkārši briesmīgi sadusmo. nu, tāpat, protams, kā viss šis oblica ieraksts kopumā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu manai mammai bija vēzis un es viņu kopu. Paliatīvās aprūpes nodaļā vietu dabūju pēc mēneša (diviem?).
Tur tā sajūta drausmīgi smaga, bezcerīga. Mamma slimnīcā, tajā nodaļā nomira 3 dienu laikā.
Vēža slimnieku aprūpe no ārstu puses klaji vienaldzīga. Ko tur iespringt, ja vienalga nomirs? Līdzjūtība, cilvēcīgums? Aizmirstiet. Tuviniekiem pašiem ar visu jātiek galā.

(Reply to this) (Parent)

Nu bet tu arī neesi lasījusi Gavandes "Being Mortal"? Es atvainojos, visiem ar to uzmācos, jo šī, manuprāt, ir grāmata, kas jāizlasa katram cilvēkam, jaunam, vecam, veselam vai slimam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Esmu lasījusi rakstus un filmu redzējusi, bet pašas grāmatas man vēl nav, ir plānos gan.

(Reply to this) (Parent)

es daudz, sanāk, esmu pagulējusi geibekoloģiskajās, un esmu šokēta, ka 90% palātas biedrenes ar grūtniecības sarežģījumiem to pa tel. sauca par cistu vai sieviešu vainu, it kā tas būtu kaut kā pieklājīgāk, nekā reālā saglabāšanas vai ārpusdzemdes apaugļošanaa situācija. dažas arī vīra ģimenei un pat vīram kaut kādu citu diagnozi mēģināja iegalvot, jo nespēt iznēsāt ir tipa necienīgi.

(Reply to this) (Thread)

gineko nevis gibeokoloģiskajās, thou

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē, nu zemāk par jostasvietu skaidrs, ka mums nekādas konkrētas diagnozes nav, tas viss jāapzīmē "kaut kas pa sieviešu līniju". Mioma, dzemdes kakla vēzis - fui, fui, kas ta tā runā!
Es nesaku, ka ir jāuzkar kaklā visas savas diagnozes un jālepojas kā ar ko īpašu, tas tā kā otrs grāvis, bet kaut kādam vidusceļam vajadzētu būt.

(Reply to this) (Parent)

Jā, arī par neauglības problēmām runā ļoti maz. Un vēl mazāk - par dabisko dzemdību sekām, tādām kā urīna nesaturēšana, orgānu noslīdējumi, dziļie plīsumi, hemoroīdi u.tml. Par to pat pirmsdzemdību kursos knapi piemin, tipa, jums jau viss būs labi (tikai izrādās, ka pilnīgi bez sekām uz iegurņa muskulatūru un dzimumorgāniem beidzas tikai ap 25% dzemdību).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es kaut kā to, ka slēpj diagnozi vai komplikāciju vājumu saprotu (drusku) labāk, nekā ka slēpj zaudētu grūtniecību kā kaunu. raud, sēro, bet vīrmātei smaida un saka 'cistiņu izgrieza'. arī tas, ka 'līdz 3. mēnesim labāk nevienam neteiksim', un līdz ar to daudzi nemaz neuzzina, cik bieža un reāla actually ir izkrišana.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, neteikšana līdz 3. mēnesim ir arī tāpēc, ka psiholoģiski smagi pēc tam visiem, kam pateikts arī teikt, ka nesanāca. Ja neizstāsta, ka bija, nav jāstāsta, ka vairs nav.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man šķiet, ka teikšana tomēr longtermā būtu veselīgāka, jo cilvēki vairāk rēķinātos ar šādu situāciju, nevis pa kaktiem čukstētos.

(Reply to this) (Parent)

ja, es ari paris pazinu pazinas zinu, kas slepa un neko neteica, jo nesapratis un negribeja likt justies citiem slikti- vai kaut kads tads arguments bija

Nu, Tu esi malacis, un ar tavu attieksmi tikai pozitivi uz prieksu

(Reply to this) (Thread)

Aj, nu tā malacība ir nosacīta, drīzāk sašutums un tikšanās "aci pret aci", bet paldies. :)

(Reply to this) (Parent)

Tu iedomāties nevari, kas tikko atkal bija jāpārdzīvo manai draudzenei. Pastāstīšu, kad satikšu. Bet rokas nolaižas bezspēcībā - nepietiek, ka tev ir ļauna diagnoze, vēl arī vidējais medpersonāls atļaujas tevi pazemot...

diskusija aizgājusi tā vispārīgi, tā ka mana atbilde drīzāk būs uz diskusiju, nevis uz tavu postu.

a nafig man tas, tā citu cilvēku attieksme? ko man tie svešie cilvēki jaunu pateiks? katram, pilnīgi katram ir kāda ziņa, ko viņš par sevi nevēlas teikt. tās ir katra cilvēka tiesības nestaigāt ar apgaismotu plakātu "es ciešu no urīna nesaturēšanas" vai tamlīdzīgi.

(joks, protams.)

(Reply to this) (Thread)

Ok, nerakstīšu tieši, bet, ja kādreiz uzrastos redzes laukā melns pleķis vai miglotos redze, es zinātu, kam pajautāt padomu vai pieredzi. Un savā konkrētajā gadījumā esmu ļoti pateicīga cilvēkam, kurš dalījās pieredzē. Man tas ļoti palīdzēja. Tā kaut kā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es, piemēram, vairs nedodu informāciju, jo, ja cilvēks ir nolēmis nomirt, viņš nomirs. Aizskries pie visiem babuļiem, pie visiem kukuļņēmējiem ķirurgiem, jo tas, kas bija efektīvs, "nebija pietiekami ātri" (un kukuļņēmējs ķirurgs pret to taču ir skeptisks).

(Reply to this) (Parent)

:) acu gadījumā es jau nākamajā vakarā biju slimnīcā pie sistēmas; nevaru iedomāties, ko man līdzētu vispārīgu padomu prasīšana. dažreiz man ar ārstiem viss sanāk. es gan esmu ļoti naiva un lētticīga, un tavā vietā droši vien sen būtu nolikusi karoti i nepamanījusi, ka te kaut kas nav lāgā (joks).

(Reply to this) (Parent)

Tiesības tās ir pilnīgi noteikti, ja to vēlas, katram jau savi intimitātes līmeņi, tas tak normāli.

Man ir nācies dzirdēt bēdīgus stāstus par to, kas notiks, ja par slimību uzzinās priekšnieks vai vīrs, it īpaši sievietēm ar krūts un ginekoloģiskajiem vēžiem ir doma, ka vispār nevienam nevar neko teikt, jo viņa vairs nav sieviete, jo kāds ir ieteicis lasīt Siņeļņikovu vai ko tamlīdzīgu un iestāstījis, ka tās ir sekas viņas pašas personībai un tas to stigmu vēl palielina. Man personīgi tas liekas baigi bēdīgi, ja tādā dzīves brīdī cilvēks vēl vairāk nolien alā, kad patiesībā apkārtējo palīdzība visvairāk būtu nepieciešama. Ja cilvēks ir ļoti introverts un par kreņķiem īpaši nevienam vispār nestāsta, tā ir viena lieta, bet ja noizolējas aizspriedumu dēļ - kaut kas cits.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Domāju, ka ar vīriešiem ir vēl trakāk. Nedo' Dies', ka ārsts pateiks, ka kaut kas nav kārtībā ar krāniņu vai vairošanās spēju. Labāk jau preventīvi sačakarēt visas attiecības, uztaisīt otru par vainīgu, citādi var mačo tēlu zaudēt. Un drošāk ir pie ārsta vispār neiet. Nekad!
Sievietes vismaz iet, jo bērni jāaudzina. It kā vīriešiem nebūtu, bet viņiem tas mačo tēls svarīgāks par bērnu pulku.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ok, es vispārinu, bet lielākoties tā ir - mans tēvs ar koku jādzen pie ārstiem pēc infarkta un smagas sirds op, jo viņš taču vecis, večiem nekas nekaiš. Kamēr ātrie neaizrauj

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tas, man domāt, ir kaut kas cits. vai nu cilvēkam no agras bērnības ir iemācīts, ka par savu veselību ir jārūpējas, vai arī nejauši iemācīts, ka par savu veselību rūpēties ir smieklīgi. tas tāpat kā ar drošo pieķeršanos - vai nu ir, vai nav. nu, kaut kādā brīdī jau sāk par to veselību rūpēties, bet dažreiz sanāk par vēlu. tu nevari cilvēku mainīt, šī ir fundamentāla lieta.

(Reply to this) (Parent)

tavā dialogā ar oblicu redzams, ka atšūšanās no tavuprāt nederīgiem padomiem prasa daudz enerģijas. cilvēki grib to labāko, un tāds Sineļņikovs ir vienīgais, ko viņi zina; viņi taču nevar ieteikt zāles ar precīzām dozām, un vēl recepti iespiest rokā. es laikam vienkārši nezinu, kas ir tāda vienkāršo cilvēku palīdzība, kura neliktu justies slikti (iznemot gluži praktisku). un jebkurā sabiedrībā būs cilvēki, kuriem tiešām neko nevar stāstīt par krūts vēzi; viņi vispār varbūt domā, ka krūtis aug uz pieres vai tamlīdzīgi. un jebkurā sabiedrībā lielākā daļa cilvēku uzklausa šādu informāciju tikai tādēļ, lai varētu to pastāstīt tālāk, attiecīgi ceļot savu vietu rangu tabulā, parādot sevi kā interesantu cilvēku, kas var kaut ko jaunu pastāstīt. ja kādam nevar stāstīt, nu tad toč nevar.

nu jā, man tiešām nav vajadzības kādam stāstīt. un nevis to citu dēļ, bet manis pašas dēļ. kad vajadzēs un kad gribēšu, tad domāšu tālāk.

(Reply to this) (Parent)

no valsts .... psiholoģisks atbalsts? tas ir kā? tipa premjere uzdod par uzdevumu ieviest rociņas pieturētāja amatu .... es vienkārši domāju šauri rāmjos, ar valsti saprotot pārvaldes aparātu

(Reply to this) (Thread)

Visiem jau nav dots, esi mierīgs un domā tālāk savā rāmī ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

beidz ķizināties un saki, kas tev ar to valsti bij prātā

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Valsts apmaksāts psihoterapeita apmeklējums pacientam, ģimenes locekļiem. Konsultāciju tālrunis kaut vai.

(Reply to this) (Parent)

Rietumvalstīs diezgan standarta lieta ir valsts nodrošināta psihoonkoloģiskā aprūpe - tas nozīmē iespēju aprunāties ar profesionāli ārpus onkologa ārstēšanās gaitā vai pēc tam, arī paliatīvajā aprūpē ārkārtīgi svarīga lieta. Lielai daļai pacientu ir psih. traucējumi, depresija, trauksme, PTSD, ar kuriem var ļoti labi strādāt un samazināt darbnespējas laiku, uzlabot dzīves kvalitāti, palīdzēt atgriezties normālā dzīvē. Tāpat ir konsultācijas ar uztura speciālistiem, kas bieži ir akūti vajadzīgas, it īpaši, ja gremošanas sistēma ietekmēta. Pie mums ir pamatīgas problēmas ar komunikāciju - cilvēks labākajā gadījumā paspēj apjēgt pašu ārstēšanās procesu, ar viņu nerunā, kad un ja viņš iznāk no konveijera, ir baigais apmulsums un neziņa - ko un kā tālāk darīt, ĢĀ nereti arī nepalīdz.

Viena lieta, protams, ir tas, ka akūti trūkst naudas, bet daudzos gadījumos tā ir attieksmes problēma - nekas netraucē izveidot kaut kādu sistemātisku padomu kopumu - pagaidām par to rūpējas vienīgi pašdarbnieki Dzīvības koks. Un tādu pacientu, kam tas noderētu, ir ļoti daudz.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ā, a te mani par dumu nosauca!

principā ļoti iederas kramera joks par doktor prava ;)

man ar doks pateica ko itkā nedrīkst, bet ko lai ēd tā arī neizskaidroja, jo veikalā nekā cita nav ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu forši, ka pateica, ko nedrīkst :) Gadās, ka nepasaka.

Jums te kaut kādi paziņu joki droši vien, neatpazīstu:)

(Reply to this) (Parent)

Precīzi.

(Reply to this) (Parent)

es atvainojos, ka ielienu svešā diskusijā un arī par tādu cirslīša jautājumu, bet vai vismaz teorētiski pastāv iespēja aiziet pie ĢĀ, izstāstīt, kam tikko esi gājis cauri un dabūt nosūtījumu pie tā paša psihoterapeita? vai tomēr šādu opciju ĢĀ neparedz?

(Reply to this) (Thread)

Nepastāv vis. ĢĀ kkādas tabletes uz savu roku izrakstīs, bet šajā gadījumā tas nav risinājums, jo tas skar ne tikai pacientu, bet arī ģimeni. Un ļoti.

(Reply to this) (Parent)

Tā nav zematslēgas diskusija, tā, ka nav jāatvainojas :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

prieks dzirdēt :)

(Reply to this) (Parent)