Rietumvalstīs diezgan standarta lieta ir valsts nodrošināta psihoonkoloģiskā aprūpe - tas nozīmē iespēju aprunāties ar profesionāli ārpus onkologa ārstēšanās gaitā vai pēc tam, arī paliatīvajā aprūpē ārkārtīgi svarīga lieta. Lielai daļai pacientu ir psih. traucējumi, depresija, trauksme, PTSD, ar kuriem var ļoti labi strādāt un samazināt darbnespējas laiku, uzlabot dzīves kvalitāti, palīdzēt atgriezties normālā dzīvē. Tāpat ir konsultācijas ar uztura speciālistiem, kas bieži ir akūti vajadzīgas, it īpaši, ja gremošanas sistēma ietekmēta. Pie mums ir pamatīgas problēmas ar komunikāciju - cilvēks labākajā gadījumā paspēj apjēgt pašu ārstēšanās procesu, ar viņu nerunā, kad un ja viņš iznāk no konveijera, ir baigais apmulsums un neziņa - ko un kā tālāk darīt, ĢĀ nereti arī nepalīdz.

Viena lieta, protams, ir tas, ka akūti trūkst naudas, bet daudzos gadījumos tā ir attieksmes problēma - nekas netraucē izveidot kaut kādu sistemātisku padomu kopumu - pagaidām par to rūpējas vienīgi pašdarbnieki Dzīvības koks. Un tādu pacientu, kam tas noderētu, ir ļoti daudz.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ā, a te mani par dumu nosauca!

principā ļoti iederas kramera joks par doktor prava ;)

man ar doks pateica ko itkā nedrīkst, bet ko lai ēd tā arī neizskaidroja, jo veikalā nekā cita nav ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu forši, ka pateica, ko nedrīkst :) Gadās, ka nepasaka.

Jums te kaut kādi paziņu joki droši vien, neatpazīstu:)

(Reply to this) (Parent)

Precīzi.

(Reply to this) (Parent)