| . |
6. Nov 2015|14:03 |
Visā šajā savā onko sakarā un tā rezultātā, ka esmu "iznākusi no skapja"(?), neslēpjot savu diagnozi, bet tieši otrādi - pievēršot uzmanību dažādām veselības aprūpes sistēmas īpatnībām FB, esmu saņēmusi zvanus un pm no bijušajiem klasesbiedriem, studiju biedriem u.c., kas pa šo laiku saskārušies ar tādām diagnozēm kā MS, veģetatīvās nervu sistēmas traucējumi, onko. Un tas ir drausmīgi, tās faking smagās pieredzes emocionālajā ziņā tā vienkāršā iemesla dēļ, ka valsts atbalsts ir tieši nekāds un joprojām, īpaši laukos, mums nav vēža, nav C hepatīta, nav psihisku saslimšanu, nav invalīdu, nav priekšlaicīgi dzimušu bērnu un kaimiņienes, kur abām ir krūts vēzis, nevis atbalsta viena otru, bet nejauši satiekot uz ceļa, griež galvu uz otru pusi, izliekoties, ka viena otru nav pamanījušas.
Cilvēki, kas notiek? PSRS sabrukusi un, neskatoties uz rozā vilcieniem, lentītēm un dažādām akcijām, joprojām ir milzīgs izpratnes trūkums un pilnīgi nekāda psiholoģiskā atbalsta no valsts puses.
Un paldies, paldies par atbalstu (ne valstij, bet jums katram). |
|