Esmu pamanījusies pazaudēt seksualitātes teoriju lekciju un šobrīd gribas mazliet plēst matus ārā no galvas. Es pie tās lekcijas strādāju 2 nedēļas, nu, kā, kā es varēju to pakāst, turklāt vēl no Google Drive from all places. Es negribu vēlreiz urbties cauri Fuko - viss jaukums lekcijās ir tieši tas, ka, vienreiz sagatavojot materiālu, vari pēc tam atslābt, jo otreiz tas vairs nebūs jādara.
Viss, iešu aizdedzināt savu ābola/kanēļa sveci, varbūt bišķi nomierināšos.

Pēdējo nedēļu laikā esmu sākusi pīpēt tik daudz, ka liekas, ka izdedzināšu caurumu mutē. Te nu bija pārliecība, ka es jau nu nemūžam nebūšu atkarīgā kā mani siblingi. Ha, lika pagaidīt!

Koljera raksts ''Rīgas Laikā'' par humpalu apsēstību man likās kā precīzs dažu manu radinieku atspoguļojums. Rakņāties pa lupatu kaudzēm, pirkt kaut ko tikai tāpēc, ka oriģinālā cena ir tik liela, jo labs brends un pēc tam aiznest mājās, kur stāv vēl 150 citi tādi paši drēbes gabali, kurus nav iespējams nonēsāt vienas dzīves laikā - šito visu es esmu redzējusi.
Es, protams, saprotu, ka iemesli šādai apsēstībai ir neskaitāmi, un galu galā arī es pati šad un tad piestaigāju, lai atrastu vēl kādu jaunu kleitu. Es to nenosodu, bet man liekas mazliet bēdīgi, ka it kā tāda ilgtspējīga un zero-wastīga prakse tiek aizvesta līdz absurdam, kur cilvēki tāpat pērk to, ko īsti nevajag, un tad tāpat nes vēlāk uz Otru Elpu.

Man ir trīs draudzenes, kuras var man likt smieties līdz asarām un sāpošiem sāniem. Tādam ir jābūt arī manam nākotnes brūtgānam, I won't settle for anything less than that. Tas tā, piefiksēju pati sev, lai neaizmirstās.
Protams, sarakstā ir vēl visādi sīkumi, bet bez šitā nebūs aršanas.

Lampas divas dienas bija pirmā reize, kad es jutos tiešām laimīga, esot atpakaļ Latvijā. Tieši to arī man vajadzēja.

Lampa ir FOMO visīstākais iemiesojums. Es biju uz trim foršām sarunām, vairāk spēka nebija, bet, klausoties mammas stāstītajā par to, ko viņa klausījusies darba laikā, skauž. Bet tā vispār esmu dikti priecīga, ka pārvarēju savus dumjos kompleksus un aizbraucu viena. Viss beigās izvērtās par ļoti jauku pasākumu, kur es varēju iet klausīties tikai to, ko es gribēju un ne ar vienu īpaši nerēķināties. Darīt lietas vienam reizēm var būt pavisam patīkami.

Kopenhāgena ir vienkārši brīnišķīga. D dzīvo patālāk no centra, kur ir zaļāks (which is saying something, jo arī centrā ir daudz koku), un tā kā viņa galā es nebiju daudz bijusi, viņš mani speciāli izvadāja pa mazajām ieliņām, uz kurām man vienmēr ir bijusi mazā mīlestība. Tipiskās dāņu krāsainās mājas ar maziem dārziņiem priekšā un visa iela ieskauta ziedošos ķiršos. No augšas skatoties, tā ieliņa droši vien izskatās kā tāda rozā kupena.
Es riteņoju apkārt, mieloju acis gar to visu un gandrīz gribu raudāt, cik skaisti te ir. Un riteņošana! Es gandrīz biju aizmirsusi, kā tas ir - braukt bez stresa, ka uzskriesi kādam garāmgājējam vai mašīna tevī iebumsīsies, braukt visur, kur vien deguns rāda, nedomājot iepriekš, vai tur maz varēs vai nevarēs braukt. Jo šeit var visur.

Neskatoties uz visu to šļuru, kas notika manos divos gados šeit, man ir tāda sajūta,ka es atgriežos savās otrās mājās. Un, protams, atceras jau parasti tikai to labo, bet tā labā ir bijis tik daudz, ka iespēja atgriezties šeit sāk likties jau diezgan ticama.

Šodien mājās ir:
-rīsi, makaroni, pupas, bulgurs, lēcas
-GAĻA (neesmu izrevidējusi visu saldētavu, bet izskatās, ka vista, liellops, bekons stabili ir, visam tikt klāt nevaru)
-fetas siers
-parmezāns
-3kg parasta, nenosakāmas izcelsmes siera
-zilais siers
-saulē kaltēti tomāti
-marinēti ķiploki
-sviests

Un ko lai viens cilvēks iesāk ar kilogramiem siera un gaļas? Mani plāni sākt ēst veselīgāk, rūpēties par sevi un nomest vismaz 10kg izkūpēja tajā brīdī, kad kursabiedrene ielika klēpī auduma maisiņu pilnu ar visiem tiem siera izstrādājumiem. Tagad atliek vien ēst un cerēt, ka ar 30 minūtēm riteņošanas un staigāšanas pietiks, lai nepieņemtos svarā.

Apskaužu tos cilvēkus, kas zina, ko grib studēt, ko ar to grādu darīs tālāk un viss vispār tā smuki sanākt. Man maģistrs norauts jau pusē, bet tagad, protams, uznācis lielas bimbājiens, ka tas tomēr nav tas, ko vēlējos un ko es tagad iesākšu, jo atkal neko nezinu, ko gribētu darīt nākotnē. Gribas braukt mājās un mest visam ar roku, bet tajā pašā laikā mūžam dzīvot pie vecākiem un būt viņu uzturētai arī negribas.
Esmu dusmīga pati uz savu neizlēmību un tizlumu, mehmehmeh.

Kursabiedrene šorīt ieminējās, ka es esot nelabi brēkusi miegā un vairākas reizes atkārtojusi vienu un to pašu vārdu latviski. Zinot mani un pēdējo mēnešu lielāko trauksmes un bažu avotu, nebūtu pārsteigta, ja tas viens vārds būtu bijis ''karjera'' vai ''nauda''.

Lasīju Gārdeņa rakstu par kungu, kas pārstājis mazgāties, nu tā pavisam, pavisam, un nevarēju nedomāt par I, kurš, kā es uzzināju mūsu attiecību beigās, zobus tīrīja aptuveni divas reizes nedēļā un apakšveļu mainīja arī tikpat bieži. Bet galda piederumiem, kas nolikti tieši uz galda, ne salvetes vai šķīvja, vispār negribēja pat skarties klāt, jo nevar zināt, kas uz tā galda pirms tam ir bijis. Kā es ar to varēju sadzīvot pat tos dažus mēnešus, nesākot nikni brēkt, es nezinu.

Šodien sazieķēju ķepiņas ar Stendera zelta spīduļu krēmu un izdomāju, ko tad beidzot gribu darīt pēc universitātes. Jūtos ļoti karaliska ar tādām mirdzošām un jauki smaržojošām rokām. Abas nodarbes radīja tādu siltu sajūtu pakrūtē, tiesa, visticamāk, pēc kāda laika atkal trīcēs čuriņa par to, ka vai manu, vai manu, es neko nezinu un nevaru, bet pagaidām ir relatīvi mierīgi un labi ap sirdi.

Ir savs labums, ja dienu pirms JG noķer kaut kādu riebīgu vēdervīrusu - tagad es varēšu mierīgi bez sirdsaziņas pārmetumiem sēdēt mājās ar vecākiem šovakar un nejusties vainīga, ka nesocializēšos, jo ar skrejamo, nelabu dūšu un vēdersāpēm nekāda ballēšanās nespīd. Priekā, zaķīši!

Reizēm man patīk domāt, ka esmu tomēr diezgan gudra, bet tagad, kad ir sākusies kvantitatīvā daļa metodoloģijas kursā, jāsecina, ka laikam esmu mazliet stulba, jo SPSS kā nesaprotu, tā nesaprotu, pat vienkāršākās funkcijas liekas pilnīgs kosmoss. Tagad sāku lasīt french_mime reiz sen, sen atpakaļ pieminēto Andy Field grāmatu par SPSS, varbūt man beidzot sāks pielekt.

YT video džeks salika Ikea ķeblīti mazāk nekā 2 minūšu laikā, kamēr mēs ar Pāvelu katrs nočakarējāmies 10 minūtes kā tādi lohi un tā arī nesalikām. Tagad mums stāv plastamasā iepakotu 4 ķebļu sastāvdaļas, nākamnedēļ man nāk ciemos 7 kursabrieži, bet mājās pietrūkst trīs sēžamo, eh.

Šodien sajutos mazliet kā losis. Vajadzēja no Stokholmas tikt līdz Nīneshammai, no kuras es tiktu uz Ventspili un tad savu māju. It kā viss vienkārši, bet pa pēdējām 3 stundām es paguvu pilnīgi par velti sastresoties, ka: 1)esmu iekāpusi nepareizajā vilcienā, 2)esmu nokavējusi savu pieturu (kas vispār bija galapunkts, bet nu labi), 3)neatradīšu ostu un 4)esmu nokavējusi iečekošanos kuģim. Tagad mierīgi sēžu ostā un gaidu, kad laidīs uz kuģa, bet tomēr tizla sajūta, ka esmu pilnīgi par velti stresojusi. Savā ziņā labi, ka vismaz telefons izlādējās un es nevarēju trobelēt S ar viņas draugu. Ko dara tie mierīgie un normālie, kas netaisa drāmu par katru sūdu? Tiešām gribētu būt tāda, citādi sajūta, ka es iedzīvošos kuņģa čūlā jau 25 gadu vecumā.
Bet, skatoties no gaišās puses, es šodien uzzināju, ka reālo apaugļošanas mehānismu zinātnieki esot sapratuši tikai ap 19.gadsimtu. Nu, tas, ja ir zviedru dabaszinātņu muzejs man nemelo.

''We’ve all started a sentence with the phrase “Won’t it be great when…” (I go to college, fall in love, have kids, etc.). Similarly, we often hear older people start sentences with this phrase “Wasn’t it great when…”

Think about how seldom you hear anyone say, “Isn’t this great, right now?”

Surely, our past and future aren’t always better than the present. Yet we continue to think that this is the case.

These are the bricks that wall off harsh reality from the part of our mind that thinks about past and future happiness. Entire religions have been constructed from them. Whether we’re talking about our ancestral Garden of Eden (when things were great!) or the promise of unfathomable future happiness in Heaven, Valhalla, Jannah or Vaikuntha, eternal happiness is always the carrot dangling from the end of the divine stick.

There’s evidence for why our brains operate this way; most of us possess something called the optimistic bias, which is the tendency to think that our future will be better than our present''.

http://theconversation.com/why-you-shouldnt-want-to-always-be-happy-62086

Cirslis šodien tikai pamanīja, ka maģistra programma Kopenhāgenā ir divi gadi, nevis viens, kā bija sākotnēji domāts. Turam īkšķīšus, ka tomēr dabūju stīpu Edinburgai ar 1 gadu, jo tas long distance releišinšip būs jau tā ne pārāk viegls ar vienu gadu, kur nu vēl diviem.

A, klau, kurš domā parīt iet uz to olšūnu piketu?

Mīlīši, būšu dikti priecīga, ja kāds vēlēsies manā vietā aiziet uz ''Zēnu'' Nacionālajā teātrī. Pašai darbi darāmi, turklāt nav teātra iešanas garstāvoklis.
Biļete ir 13 eiro, un viss prieks sākas 18:30, būs kādi gājēji?