Es esmu raudājusi savā istabā, gultā, ejot pa ielu, vannā. Dānijas periodā, kad strīdējos ar Sabīni, jo biju vienkārši dumja un skaudīga. Es esmu divreiz sirsnīgi izkaukusies, sēžot uz kāpnēm - abas reizes pinkšķēju pilnīgi pa velti par puišiem, kuri nemaz nedomāja par mani. Arī mašīnas salonā, braucot uz Smilteni, ar māsu un brāli priekšā tajā riebīgajā gadā, kad man bija depresija un es jutos tik briesmīgi vientuļa. Pirms 2 nedēļām birdināju asaras kopā ar I tramvaja pieturā. Esmu raudājusi Opas bērēs, Auklītes bērēs, un kopā ar tēti, apglabājot Rudīti. Bet es tiešām nekad vēl nebiju sākusi raudāt pie dziesmas ''ai, cukurdupsi mans''. Kas bija tiešāms jauks mēģinājums no Sabīnes puses mani nedaudz uzmundrināt, bet sanāca tā, kā sanāca.