http://www.skeptics.com.au/2015/12/10/uni-study-finds-some-tcm-ingredients-illegal-or-dangerous/
Hmmmm.

Es ilgu laiku domāju, ka manas attiecības ar māmuķīti ir tās ne labākās, jo runāt mums nav praktiski par ko un visas sarunas aprobežojas ar tādu smāltālku un pieklājīgiem jautājumiem par vienas otras darbu/skolu/Fulbraitu utt. Bet tad I šodien pastāstīja, ka viņa māte, ar ko viņš vēl dzīvo kopā un satiek ikdienā, pirmdien salauzusi ribu. Par ko garāmejot, tā it kā starp citu, ieminējusies šodien, trīs dienas vēlāk. Un tagad man sāk likties, ka varbūt man ar mammu nemaz tik traki, jo paviršs smāltālks tomēr ir labāk nekā vispār neeksistējoša komunikācija, kur faktu par lauztām ribām paziņo tikai dažas dienas vēlāk.

Es atceros, ka kaut kad ap 14, 15 gadiem dzīvoju svētā pārliecībā, ka man ir vienkārši amazeballs lieliska angļu valoda, kam patiesībā tāda īsta pamatojuma realitātē nebija. Runāju priekš vidējā 14gadīgā latvieša ļoti labi, bet patiesībā jau nekas dižs tur nebija. Tagad esmu iegājusi otrā galējībā, kur liekas, ka es runāju kā tāds kartupelis un visi teikumi, kas nāk no manas mutes, ir tādi stīvi, aplauzīti un tizli. Kaut kāds absurds - tagad, kad beidzot mana angļu valoda pēdējo 2 gadu laikā ir palikusi tāda pavisam smuka, vārdu krājums pieaudzis un izruna arī labāka, atsākas kaut kādi debīli, nepamatoti kompleksi.

Stāstīt vēža slimniekiem, ka viņu krabis ir nepareizo domiņu/ēšanas/dzīvesveida rezultāts ir, protams, nekrietni, to es jau sen zinu. Bet vēl īpašāks nekrietnums ir, raujot ārā spalvas no šekuma, mātišķīgi stāstīt, ka ''sāpes ir tikai galvā, vajag sakārtot domāšanu'', kamēr tu cilvēks centies par visām vārēm skaļi nebrēkt.

Laikam jau mamma ir man vienīgais cilvēks, kuram varu sajūsmā paziņot ''un vai zini, kas man stāvēja priekšā rindā uz tualeti? Aktrise Slucka!", lai mamma tikpat sajūsmināti pavaicātu:"Un kā bija?"

Tas ir tik negodīgi un brīnišķīgi reizē - iepazīties ar jauniem ieķērieniem laikā, kad man tiešam ir jāmācās eksāmenam. Kā tad lai cilvēks koncentrējas, ja blakus sēž viens, kas jauki smaržo, turklāt vēl savu kāju piespiedis tavējai, ko?

Šodien tāda diena, ka šausmīgi gribas paraudāt, bet es nezinu, par ko.

Šonakt paliku pa nakti pie S un apparently es visu nakti esmu pa miegam kaut ko murkšķējusi, līdz brīdim, kad es ļoti piktā un skaļā balsī kaut ko viņai noprasījusi. Kad S pamodusies pavaicāja, kas noticis, es esot tikai atrūkusi, ka vienalga, liec taču mani mierā, un pagriezos uz otriem sāniem. Un man nav pilnīgi ne jausmas, par ko es tur tik daudz runāju miegā, es tiešām tagad gribētu uzzināt. :/

Tāds jauna un vēl nepieredzējuša cirslīša jautājums publikai, bet vai tiešām cilvēki tā normāli staigā uz entajām darba intervijām, kamēr tiek kaut kur pieņemti? Vai arī tā ir tikai tādu ne tik veiksmīgi cilvēku nelaime, kuri varbūt sevi neprot īpaši labi pasniegt?

Es nezinu, kas īsti notiek, ka pēdējā nedēļa ir bijusi tik mierīga bez ierastās nervozēšanas, baiļošanās par nākotni, ņerkstēšanas draugiem (tikai mazliet), bet es tā gribu, lai šitā ir vēl ilgi, ilgi. Justies kā gandrīz normālam cilvēkam, nevis kā tādam mazam, dusmīgam un ļoti aizvainotam zvēriņam, kurš pats nesaprot, kas notiek viņa galvā, ir pārāk labi, lai tik drīz atvadītos no šīs sajūtas. Tāds labs iekšējais miers apvienojumā ar sakārtotību, kādu es pat neatceros pēdējo reizi piedzīvojusi.

Ir tomēr nedaudz ironiski pukoties uz 10gadīgu bērnu, ka viņš ir tik aizmāršīgs, ka, pabeidzot sarunu ar mammu, minūti vēlāk ir jāzvana atkal, lai pārjautātu, ko viņa teica (un tā trīs reizes pēc kārtas), ņemot vērā, ka es vispār nespēju iziet no mājas, katru reizi kaut ko tur neatstājot. Pagaidām esmu aizmirsusi: lādētāju, kakla grabuli, austiņas, šalli, bet (!) brīnumainā kārtā nekad neaizmirstu atslēgas.

Man ir nelabs čujs, ka ar šito metodi, kur vistu vispirms 2 dienas tur marinādē, pēc tam kaltē istabas temperatūrā, lai tiktu vaļā no šķidruma iekšās, tas putns paliks sauss, bet bilde ir tik garšīga un sastāvdaļas tik garšīgas (sojas mērce+viskas salds un ķiploki ir bestestākā kombinācija ever) ka es nevaru, būs jāpamēģina. Plus vēl ir cerība, ka tai eko šmeko vistiņai, ko ar tēvu, pārvarot savus aizspriedumus pret to visu lietu, nopirkām, būs arī kāda nebūt garša.

Vai es esmu ļoti nepateicīgs sivēns, ja esmu vīlusies, ka Fulbraits man piešķīris alternatīvā statusu? Tobiš nav garantijas, ka tikšu, jo viss atkarīgs no tā budžeta nākamajam gadam un no tā, vai kāds no apstiprinātajiem kandidātiem varētu atteikties?

Šī ir liela diena. Pirmā oficiālā darba intervija un pirmā pašas iešūtā poga mētelī. Jūtos šausmīgi pieaugusi.

Cik interesanti - izrādās, LGBT kopienā ir grupiņa vīriešu, kuri labprātīgi parakstās uz kastrāciju. Iemesli un motivācijas dažādas, bet, piemēram, šī kunga skaidrojums:

''It's very difficult to distinguish whether it's a dislike for something or instead you're working towards something else. I always thought when I was on the beach—I was also on the swim team—and we had Speedos, it was difficult to pack everything in frankly. I would be embarrassed and everybody was looking and here I am and I've got the biggest package and I'm not the biggest guy and I got a whole lot of looks from everybody. I had a big dick, it got damaged and I was a bottom. I didn't want to use it, I got pushed into using it, I had to take all sorts of medications and was tired of being somebody else's tool.(...) In talking to all the guys that I've been talking with, they try to come up with all sorts of different rationalizations to justify it. In my case, my medical situation really didn't justify it because I was just uncomfortable with what I had. It wasn't medically necessary. But I felt that I would be much more comfortable having the issues of having the sensation but not being able to use it well. It was something like a guy having a useless appendage and it's something he has to carry around, and it becomes baggage after a while''.

Šausmīgi gribas aizšmaukt uz kebabu vai maķīti, bet mani tomēr moka sirdsapziņas pārmetumi, ka šodien neko vispār neesmu izdarījusi - tik aizvedu māsas meitiņu uz dejošanu, kur viņu sabāra par bižu neesamību, un vēlāk vakara nosūtīju divas motivācijas vēstules. Un džankfūds par slinkošanu, kā mēs zinām, nepienākas.

''mana draudzene, kas tur dzīvo, stāstīja'' - un tā arī izplatās šausmu stāsti par nepateicīgajiem un bagātajiem bēgļiem, kas brauc laivā uz Eiropu, jo patiesībā grib tikai iet šopingā pa veikaliem.
Ja godīgi, jo vairāk es klausos šos vaimanātājus un viņu argumentāciju, jo vairāk man tas viss atgādina vecos, labos nevakcinētājus, kas tic tam, kam grib ticēt, tobiš selektīvi atlasa tikai tādu informāciju, kas apstiprina viņu pārliecību. Objektīvas, kritiskas pieejas informācijai vienkārši nav.