Ir tomēr nedaudz ironiski pukoties uz 10gadīgu bērnu, ka viņš ir tik aizmāršīgs, ka, pabeidzot sarunu ar mammu, minūti vēlāk ir jāzvana atkal, lai pārjautātu, ko viņa teica (un tā trīs reizes pēc kārtas), ņemot vērā, ka es vispār nespēju iziet no mājas, katru reizi kaut ko tur neatstājot. Pagaidām esmu aizmirsusi: lādētāju, kakla grabuli, austiņas, šalli, bet (!) brīnumainā kārtā nekad neaizmirstu atslēgas.