Viss ir iesniegts, tagad sēžam, gaidām un izliekamies, ka mūs galīgi, nu it nemaz neuztrauktu, ja arī netiktu.

Ir vēl divas dienas laika, lai iesūtītu visus papīrus Fulbraitam, bet es te vēl sēžu un nevaru izdomāt savu maģistra tēmu. Biju jau vienu brīdi noskaņojusies uz HIV/AIDS slimniekiem, bet jo vairāk lasu pētījumus par to, jo vairāk saprotu, ka mani tas neinteresē tik ļoti, lai es būtu gatava pati to pētīt. Tad ienāca prātā doma par divine healing, bet pēc nevakcinētājiem un viņu nezinātniskās tuftas šaubos, vai varētu panest kaut ko līdzīgu.
Šitāds pilnīgs ideju vakuums man sen nav bijis, un sajūta ir vienkārši briesmīga - it kā viss entuziasms par studēšanu un antropoloģiju kopumā būtu atstājis mani tajā brīdī, kad es absolvēju universiāti. Un kaitinošākais ir apzināties, ka ir tik daudz fantastisku tēmu, ko pētīt, bet aizrautības un intereses vietā ir pilnīga vienaldzība. Gandrīz vai sāku domāt, ka nepieteikties vispār tam Fulbraitam un mēģināt atkal, kad būs jau īstais maģistra grāds.

Jaunais kaķis ir dārgums un pat māte sāk jau viņu paciest, bet mums ir nopietnas problēmas ar Disciplīnu. Tagad Timotiņš ir atklājis, ka ir varen jautri kāpt iekšā puķpodos un - ja augs ir gana garš un kupls - arī kāpelēt pa to augšā, kas šodien beidzās ar to, ka kaķis nolidoja zemē ar visu līdakas asti. Patiesībā jau runcītis ir šausmīgi mīļs un jauks, ja vien ik pa laikam nekāptu uz galda, kad mēs ēdam, nerāptos mums pa muguru augšā un netrītu nagus pret tapetēm.

Vēl aizvakar es gulēju uz dīvāna un klausījos, kā virtuvē māsa pilda savu vācu valodas mājasdarbus un D viņai kaut ko palabo - tas likās tik ārkārtīgi mīļš un jauks brīdis, ja vien tajā pašā brīdī es vienlaicīgi arī negudrotu, vai šovakar pēc pēdējo dienu-izmēģināsim-visu-valstu-virtuves gastronomiskajām izvirtībām būs jāvemj vai tomēr nē.

Es tagad izklaidējos, ik pa stundai zvanot uz ASV vēstniecību, cerībā, ka beidzot kāds tomēr pacels un izskaidros man, kas notiek ar Fulbraitu. Pagaidām ir veikti 6 zvani bez jebkādas atbildes, kas man liek iztēloties, ka telefons ir nobāzts kādā slotu skapī, un, ja kāds iet garām tajā īstajā brīdī, tad varbūt paceļ, ja galīgi nav nekā labāka, ko darīt.

''If he doesn't email, call or text back, he isn't saying hell yes. If he doesn't make an actual date, or offers false promises and empty compliments, he isn't saying hell yes. Flirting, dating, texting and sexting can be fun, but if you're spending time evaluating and trying to figure out what it all means, it likely means something to only one of you. And that one is you. (...)In big ways and small, in new relationships or marriages 20 years deep, we all say hell yes or hell no hundreds of times a day, in hundreds of ways. We all deserve to be with someone who says hell yes''.

Dienas divi atklājumi: banderlogs neprot angliski pareizi pa burtiem nosaukt savu adresi un, kā izrādās, arī nūdistu pludmalēs vīrieši var tev piesieties un pat gramstīties.

Kas tie ir par vecākiem, kas māca četrgadīgam bērnam, ka kolu nedrīkst dzert, jo uzaugs resns dibens, es vienkārši nesaprotu. It kā resnums būtu lielākā nelaime, kas notiktu, dzerot to cukurūdeni.

Ja ir viena lieta, ko esmu sapratusi, vērojot jauno kaķi, ir tas, ka garlaikoties vispār nav iespējams, ja tev ir Aste. Izklaides iespējas ir vienkārši nebeidzamas, turklāt, ja apnīk, vienmēr var uzrāpties saimniecei pa muguru vai paskatīties, kas notiks, ja mēģinātu ielekt miskastē.

Cik tas tomēr ir smieklīgi - pietiek 4 dienas neēst 3 kārtīgas maltītes dienā, lai uzreiz jau justos slaidāka.

Bankas kontā skatīties īsti negribas un staigāt tagad varu tikai balerīnas solī, uz pirkstgaliem - arī uz manas degunradža ādas papēžiem var dabūt divlatnieka lieluma tulznas no dejošanas un lielas staigāšanas. Atmiņas no Budapeštas, kas vispār bija vienkārši brīnišķīga. Tagad jāmeklē darbs un jāsāk pamazām gatavot dokumentus Fulbright stipendijai, pilnīgi tādi sīkumi, ne.

Es jūtu, ka pēdējā laikā sāku izmantot cibu tikai sev svarīgu jautājumu noskaidrošanai, un šī reize arī nav atšķirīga. Draudziņu lokā briest kašķis, jo divi draugi, amerikāņi bija sarunājuši doties uz Ukrainu, bet tagad viens no viņiem, melnādains, ir noraustījies un vairs negrib braukt. Otrs domā, ka nav ko muļķoties, viss būs kārtībā, tikai jābrauc.
Bet, ja tā nopietni, cik reāls ir risks tagad tādam melnādainam jaunēklim Kijevā atrauties savas ādas krāsas dēļ?

Jautājums kaķu speciālistiem - vai 2,5 mēnešus vecs, mājās audzis, minkāns ir par lielu, lai tādu paņemtu? Vai tomēr skatīties uz mēnesi veciem kaķēniem?

Cik nepatīkami - piecreiz pārlasi, pārbaudi, vai viss pareizi sarakstīts (jo spelčekera ta nav, pašai viss jādara), beigās netīšām iekopē divreiz vienu teikumu, kā rezultātā aizsūta ziņu, kur viens un tas pats teikums atkārtojas trīs reizes pēc kārtas, bet savukārt ievads arī beigās vēl otreiz sastūķēts. Savukārt ziņai, kas sūtīta 4 no rīta kārtīgā žvingulī, pat visi komati pareizi salikti. Kur taisnība, nu.

Jautājums, ko man šķita, es nekad neuzdošu savā mūžā - vai, ejot uz televīziju runāties tiešraidē, var mājās pirms tam bišķiņ krāsoties vai vispār nevajag to darīt?

Lai man tagad kāds paskaidro, kā ods tiek pie ādas, ko nosedz džinsi un - es uzsveru - biezi, pieguļoši gumijnieki. Uz katras kājas pa kādiem sešiem, septiņiem kodumiem, kasīties nevar, jo pirmdien izlaidums un jāvelk kleita, kā tad lai cilvēks šito visu pacieš? :(

Pirmo reizi vienkārši brīnišķīgi Jāņi. Nebija nekādi alkoholi vai pārēšanās, tikai burvīgi cilvēki un garas, garas pastaigas līdz pat pieciem rītā.

Tā svaigēdāju kūka man gan sanāca tikai pa pusei, jo nepietika laika to noturēt saldētavā gana ilgi un beigās tā vairāk līdzinājās tādai saldai un biezai zupai, kas jāsmeļ no kūku formas, bet dateļu+mandeļu pamatne ir viena feina lieta, ko tiešām varētu pamēģināt arī atkal.

Biju stingri apņēmusies pārstāt rakstīt cibā tikai tad, kad visādi sūdi sagāžas, lai,vēlāk atskatoties, neizskatītos, ka vienās depresijās dzīvoju, bet šoreiz mīļā famīlija sagādāja gana daudz pašas cepetim un pārdomām.
Proti, nekādi, nu nekādi nevaru saprast ar visu savu it kā cilvēku pazinēju grādu - kāpēc ģimene un tuvinieki principā ir kaut kādas svētās Indijas govis, ar kurām vienmēr jābūt labās attiecībās, un dies pas, nepārtraukt kontaktu ar viņiem. To Rietumu asinsradniecības modeli es, protams, tīri labi saprotu, kas man ir mazāk skaidrs, ir kādēļ tuvinieki principā var darīt kādas cūcības vien sagrib viens pret otru, bet sekas nekādas. Kāpēc tā ģenētiskā saikne uzliek tādas privilēģijas,kas vienkāršam cilvēkam no ielas tiktu momentā atņemtas, ja viņš izturētos ne īpaši smuki.
Mans gadījums ir pavisam vienkāršs - neaicinu vecāko māsu uz izlaidumu, jo nav labas attiecības, nav nekad arī bijušas un vienkārši ir apnicis izlikties. Savukārt reakcija no apkārtējiem ir tāda, it kā es visu savu dzimtu būtu nodevusi, māti ieskaitot. Un varbūt es esmu šo laiku individuālisma labs atspoguļojums, bet es nudien neuzskatu,ka asinsradniecība attaisno darbības, par kurām ne-radinieks momentā dabūtu pa kaklu, un diezgan pelnīti.

Jupis rāvis to vegānus un glutēna neēdājus - jātaisa vegan, gluten-free kūka, lai visi kursabiedri un pasniedzēji to varētu ēst, bet internetos atrodamajās receptēs ir tik specifiskas sastāvdaļas, ka man paietu puse diena to visu meklējot. Kādam varbūt ir zināma relatīvi vienkārša kūka, ko varētu tādam palielākam ļaužu baram uztaisīt?