Jaunais kaķis ir dārgums un pat māte sāk jau viņu paciest, bet mums ir nopietnas problēmas ar Disciplīnu. Tagad Timotiņš ir atklājis, ka ir varen jautri kāpt iekšā puķpodos un - ja augs ir gana garš un kupls - arī kāpelēt pa to augšā, kas šodien beidzās ar to, ka kaķis nolidoja zemē ar visu līdakas asti. Patiesībā jau runcītis ir šausmīgi mīļs un jauks, ja vien ik pa laikam nekāptu uz galda, kad mēs ēdam, nerāptos mums pa muguru augšā un netrītu nagus pret tapetēm.

Man tiešām nevajadzētu tik skaļi smieties par vāveri, kas dara...jā,es pat nezinu īsti ko.

Reizēm tāda sajūta, ka dzīve ar mani izdarās kā tas putekļsūcējs.

Nepateicība ir pasaules alga. Aizstiep runci pie vetārsta, lai apskatās viņa beigtos zobus un tagad šamējais nedodas rokās, bet gan zaglīgi slapstās pa māju un pamūk aiz dīvāna, tiklīdz es pasperu soli tuvāk. Tas, ka šodien nosmērēju viņa ķepas ar kaut kādu riebīgu jūraszāļu maisījumu un mutē iepūtu zāles, lai nepūst smaganas, arī īsti nepalīdz. Kaķīša acīs laikam esmu gatavais briesmonis, kas turklāt vēl uzsēdinājis uz slaidās līnijas un nedod vairs ēst.

Eh,tomēr gribētos kaķi, kurš neizrādītu acīmredzamu riebumu katru reizi, kad viņu paglaudu. Un pēc tam demonstratīvi nelaizītu savu kažoku. Varētu domāt, ka tāds miskastnieks, ko savāc no pagalma, būtu nedaudz pateicīgāks, bet laikam tomēr šamējais nav aizmirsis, ka reiz skraidīja brīvā vaļā un tur ļaunu prātu.

Es gribu būt pingvīns, lai varētu darīt šitā: