Ir vēl divas dienas laika, lai iesūtītu visus papīrus Fulbraitam, bet es te vēl sēžu un nevaru izdomāt savu maģistra tēmu. Biju jau vienu brīdi noskaņojusies uz HIV/AIDS slimniekiem, bet jo vairāk lasu pētījumus par to, jo vairāk saprotu, ka mani tas neinteresē tik ļoti, lai es būtu gatava pati to pētīt. Tad ienāca prātā doma par divine healing, bet pēc nevakcinētājiem un viņu nezinātniskās tuftas šaubos, vai varētu panest kaut ko līdzīgu.
Šitāds pilnīgs ideju vakuums man sen nav bijis, un sajūta ir vienkārši briesmīga - it kā viss entuziasms par studēšanu un antropoloģiju kopumā būtu atstājis mani tajā brīdī, kad es absolvēju universiāti. Un kaitinošākais ir apzināties, ka ir tik daudz fantastisku tēmu, ko pētīt, bet aizrautības un intereses vietā ir pilnīga vienaldzība. Gandrīz vai sāku domāt, ka nepieteikties vispār tam Fulbraitam un mēģināt atkal, kad būs jau īstais maģistra grāds.