Šonakt sapnī man rādījās darba vadītāja, kas sēdēja man klēpī un ļoti nopietnā balsī stāstīja, kas bakalaurā ir jāuzlabo, lai es beidzot dabūtu to nelaimīgo 10. Un smejies vai raudi - tās visas bija lietas, kuras es pati jau sen biju atzīmējusi, ka vajag vēl iekļaut, bet tā arī nepaspēju.
Vēl sapnī mēs abas intervējām vienu sievieti, kas arī sēdēja man klēpī intervijas laikā - viņa gāja pie ārstes, jo viņai sāpēja aknas, un mēs abas palūdzām, lai viņa uzzīmē uz papīra lapas, kā tad, viņasprāt, aknas izskatās. Viņa uzzīmēja tādu mazu, greizu trijstūrīti un mēs priecīgas par šādi iegūtiem datiem palaidām sievieti prom.

Lielā diena ir pienākusi. Recenzijas ir labas, pat ļoti labas, bet turam īkšķus, ka es rīt smuki norunāju un nevar īpaši redzēt, ka rokas trīc un sirds pa muti kāpj ārā.

Nafig es izdomāju rakstīt par tēmu, par kuru visiem ir Viedoklis. Nākamreiz rakstīšu par ežiem, un visi, ieskaitot mani, būs laimīgi.

Vakardien pie galda uzzināju, ka ''labāk krievi nekā melnie'' un ''tie, kas neprecas, bet dzīvo kopā, ir bezatbildīgi idioti''. Tas jau nebūtu nekas briesmīgs, neba pirmā reize, kad mana ģimene izrādās ne tie paši tolerantākie cilvēki, bet es pēc vakariņām sāku domāt - kā tiešām pamatot partnerattiecību regulāciju, ja reiz pastāv tik brīnišķīga institūcija kā laulība?

Mani vārgie iebildumi, ka tā ir sava viedokļa uzspiešana citiem un ne jau laulība ir vienīgais attiecību noformēšanas veids, īsti netika ņemti vērā.

Izrādās, ka, esot augšā pilnas 24 stundas, sajūta ir mats matā kā esot ķēmā, kad neko nesaprot un viss apkārt ir pilnīgā miglā. Šodien sarunājām ar L satikties pie Origo, lai aizietu kopā pusdienās, un es biju jau aizvilkusies līdz stacijai, pārliecināta, ka viņa mani tur gaida, jo ko gan citu var nozīmēt īsziņa ''stāvu pieturā'' - līdz brīdim, kad es biju spiesta secināt, ka L nekur nav un man nav ne mazākās nojēgas, kāpēc es vispār izdomāju tur aizsperties. Bija vien tādā pašā vieglā streipulī jāiet atpakaļ uz māju, lai tur iegāztos gultā un nošņāktu atlikušās 20 minūtes.
Bet bakalaurs tomēr ir nodots, un tas ir brīnišķīgi, lai gan tā apziņa, ka tūlīt, tūlīt viss būs cauri, mani vēl nav panākusi. Cik dīvaini tomēr - es dzīvojos tajos vecāku stāstos nedēļām un mēnešiem ilgi, bet tagad viss tas būs jāpamet un atpakaļ diez vai es atgrieztos.

Pusaudžu gadu vīzija par raudāšanu par vīriešiem, sēžot uz kāpnēm, kamēr blakus mierina draudzene, ir izpildīta. Tagad galvenais ir klausīties dusmīgu vācu popsi, vairāk neraudāt un rakstīt vienu fantastisku bakalauru.

Es skatos šo te recepti un jau jūtu to garšu mutē. Kazas siers vispār ir kaut kas awesome, es tikai vienīgi gribētu, lai pārdotu lielākos iesaiņojumus un ne tik briesmīgi dārgi, citādi es to tiešām ēstu vai katru nedēļu.

Mainīt visu domu gājienu ir tik sasodīti grūti, bet, kad tas sāk pamazām izdoties, ai, cik tā ir laba sajūta. Tā vien dēļ ir reizēm vērts maksāt tos 30 eiro par reizi.

Man reizēm tiešām arī patīk mazi bērni, ko laikam nevar pateikt, ja, pirmo reizi ieraugot māsīcas divus mēnešus veco sīci, es sajūsmā iesaucos:"Seja, viņam beidzot ir parādījusies seja!"

Laiks ir tāds, ka man ir uznākusi nepārvarama vēlme satikt cilvēkus un runāties par lietām. Varbūt kāds grib rītdien iet kopā uz Zāles koncertu?

Šonakt sapņoju, ka bodīšopā pērku lūpuzīmuli. Un tam pat nav nekāda dziļa, filozōfiska skaidrojumu - es tiešām vakar iegāju veikalā, lai pasiekalotos un nenopirku, jo, kā parasti, necēlās roka maksāt 17 eiro par lūpukrāsu.
Man ir pasaulē garlaicīgākie sapņi, goda vārds.

Kad pilnā nopietnībā saki savam runcim:"Nebūs bučiņas, nebūs gaļiņas!"

Es katru epastu no vadītājas veru vaļā pavisam bailīgi, jo vienmēr ir sajūta, ka beidzot viņai apniks atbildēt uz maniem miljons jautājumiem un pateiks, lai lieku mierā un sāku pati domāt, cik var teikt priekšā.
Tā ka vismaz aizstāvēšanā viņa nevarēs piesieties, ka nav bijusi veiksmīga komunikācija darba tapšanas laikā vai ka neesmu viņu gana informējusi, jo komunikācija ir bijusi uhti, kāda, varbūt pat par daudz tās komunikācijas bijis.

Kvešens - mugura no skriešanas sāp, jo esmu apvēlusies un kilogramu par daudz vai arī vienkārši nav ko tricināt savu celulītu pa asfaltu un gaidīt brīnumus?
Nesaprotu savu ķermeni, jo pirms gada visu vasaru noskrēju parastās čībiņās pa Rīgas centru un nekad nekas nesāpēja, tagad ir normāli apavi, bet arī sāpoša mugura. :(

Aizpildīju pieteikuma anketu studentu padomei. Kā es to pavilkšu ar bakalauru un diviem nenokārtotiem kursiem, es nezinu, bet tas jebkurā gadījumā ir labāk nekā vaļāties self-pity un domāt, ka esi tāds nesaprasts nabadziņš, pilnīgi viens pats šajā pasaulē.

Ja vien personību būtu tik viegli mainīt kā nomest svaru.

Mīļie cibiņi, vai kādam gadienā nebūtu aizķēries digitālā formā Fuko ''The Birth of the Clinic'' un/vai ''Archaeology of Knowledge''? Būšu bezgala pateicīga, ja kāds varētu padalīties, jo bibliotēkās pagaidām nevaru dabūt.

Sāku arvien vairāk saprast cilvēkus, kas maksā citiem, lai viņu vietā uzraksta bakalauru.

Ja godīgi, spriežot pēc tā cik akla un naiva es esmu attiecībā uz romantiskiem signāliem,kurus pat citi pamana ātrāk, arī mana kāzu diena visticamāk sagādās man ārkārtīgu lielu pārsteigumu.