Un vispār Belfāsta būtu simtreiz krutāka, ja es arī actually saprastu, ko tie īri runā. Kāpēc neviens nebrīdināja, ka ar visu manu it kā perfekto angļu valodu nepietiks un būs pat divreiz jāpāprasa, kad ar mani kāds runās?

Tīri intereses pēc - kāpēc lai terapeite pateiktu, ka es pret viņu vardarbīga nedrīkstu būt (manuprāt, diezgan saprotami), bet viņa gan šādas tiesības patur?
Esmu mazliet perpleksēta, kāda velna pēc viņai būtu jāuzstāda šāds noteikums.

Es tagad esmu viens laimīgs susuriņš.

Cik tomēr tas ir jauki, kad cilvēki tevi aicina un grib ar tevi satikties, nevis tikai otrādi. Biežāk būs jābrauc prom no Latvijas, ja pēc tam mani sagaida ar tādu sajūsmu.

Māja tagad liekas tik milzīga un citāda. Vajadzēja vairākreiz apstaigāt, lai pierastu, un vēl tagad ir tāda pagalam ērmīga sajūta. It kā vienlaicīgi būtu savā un kādu svešinieku mājās.
Turklāt vīrieši uz ielām ir traki neglīti, tas nu ir fakts.

Čārlija teica, ka mana eseja esot tāda, ar ko varētu uzstāties ANO, bet viņas izklausoties pēc tādas, ko varētu taurēt kāds trakais pūļa priekšā, uzkāpis uz ziepju kastes. Jutos pavisam glaimota.

Pēdējās piecas dienas bijušas tiešām, tiešām burvīgas. Ar visu to, ka māsai netīšām sanāca mani saraudināt un es jau atkal dabūju pārliecināties, ka strīdēties ir jāmāk, jo nevaru tak sākt slepus raudāt virtuvē katru reizi, kad kāds man nepiekritīs un gribēs apgāzt manus argumentus. Vai vispār pacelt asti un iet prom.
Bet štrunts par to, es tiešām esmu dikti priecīga, ka par spīti tiem 8 mēnešiem, kuru laikā nebiju viņu redzējusi, mēs tāpat varam pavadīt 5 dienas vienā istabā, viena otrai neapnīkot, jo ir par ko runāt. Un sajūta gluži kā tajos senajos laikos, kad bijām divas vien Smiltenē un viņa mani ņēma līdzi pie savām draudzenēm, un es biju tik šausmīgi laimīga, ka varēju tur piedalīties. Un lai gan tagad es vairs neskatos uz viņu kā tādu ultimate adult, kurš zina VISU, tomēr ir jauki, ka ģimenē vēl arvien ir viens cilvēks, kurš tāpat ieklausās manī un ņem mani par pilnu.

Bet normālus selfijus es tā arī neesmu iemācījusies taisīt.

Ir izlemts, ko darīšu pēc absolvēšanas, pēc 4 dienām beidzot satikšu lielo māsu un ir pilns ledusskapis visādu gardumu. Šie ir labi Ziemassvētki.

Mani tomēr biedē cilvēki, kuri ir vienmēr un visur pārliecināti par savu viedokli un tā pareizīgumu. Vēl vairāk atgrūž, kad tādu attieksmi izrāda vīrieši, un visbiežāk jau tie tomēr ir vīrieši, nevis sievietes. Zināmu iemeslu dēļ.

Šodien mani vējš tik tikko iepūta pretējā joslā, virsū otram riteņbraucējam. Es domāju, ka jāsāk ēst vairāk, lai palieku īsti resna un tad vējš mani nekur nevarētu iepūst, kad braukšu ar riteni.

Kaķu skaits aizbraucot:3
Kaķu skaits atbraucot atpakaļ:1

Tagad vēl mazāk gribās braukt atpakaļ, ja mājās no trim runčiem mani sagaidīs tieši tas, kurš man vismazāk patika un vispār bija pēdējais sesks, ne normāls kaķis.

Es esmu kā tā vāvere Darela stāstā, kur viņš pusgadu teltī dzīvoja zem koka un vēroja, kā tā dzīvojās pa zariem, nemaz lejā nenāca, un tad beigās secināja, ka dzīvniekiem nemaz nevajag tik lielu teritoriju, lai būtu apmierinātas visu viņu vēlmes un vajadzības. Es šeit esmu nodzīvojusi gandrīz pusgadu, bet tik un tā varu uz rokas pirkstiem saskaitīt, cik ielas zinu un kā tur no mājām nokļūt. Turklāt savu rajonu arī zinu pagalam švaki, tik vien kā veikalu un vilciena pieturu. Varbūt, ja es te nodzīvotu vēl vienu pusgadu, zināmo ielu skaits pieaugtu, bet pagaidām tāda Darela vāvere, kas tālāk par savu degungalu neredz, vien esmu.

Vai es esmu īpašs ciršļa gadījums, bet vai tiešām uz Edinburgu un Ņūkāstlu nevar aizlidot pa taisno vai vismaz par tādām naudām, ka pēc tam negribētos ķert pie sirds, skatoties bankas kontā?

Kāds mums nezināms nelabvēlis sācis atstāt nejaukus uzrakstus uz durvīm. Nav ne jausmas par kādiem grēkiem, bet paliek bailīgi. Esmu saskatījusies pārāk daudz visādus sēriālus, lai zinātu, ka šitas nav uz labu.

Ja godīgi, es jau sen esmu atmetusi cerības, ka kādu dienu varētu kļūt par tādu ļoti apzinīgu un čaklu pieaugušo, kurš neatliks visu uz pēdējo brīdi un mācīsies/strādās, kad vajadzēs mācīties/strādāt, nevis skatīsies seriālus vai siekalosies gar viktorijas sekrēta mājaslapas krūšturiem. Tagad jau es priecājos, ja vienas dienas laikā saņemos un izlasu 20 lappušu akadēmisko rakstu un ieeju dušā.

Goda vārds, es nezinu par kādām nekrietnībām man šitas viss ir uzkritis uz galvas - nedaudz vairāk kā mēneša laikā man ir nosperts ritenis, nobrucis dators un vakardien vēl kāds arī izvilka maku ar visiem ID un vienīgo manu kredītkarti. It kā jau mierinu sevi, ka nauda nav zaudēta, tai vienkārši neviens tagad netiek klāt, bet tomēr šķebīga sajūta, ka uz veselu nedēļu, kamēr tēvs atsūtīs jaunu kredītkarti, esmu burtiski bez santīma kabatā.

Kāds atstājis pie manām durvīm zīmīti ''even though you're young you can still be a pig''. Lai gan es zinu, ka tas visticamāk ir tādēļ, ka es nešķiroju atkritumus (un cilvēki šeit ir pilnīgi uz to pasisti), mani tomēr nepamet sajūta, ka kāds slepus novēro mani, ka es neklāju gultu katru dienu, nemazgāju zobus divreiz dienā, kā netīrie trauki jau krājas izlietnē, un visur izmētāju drēbes, un tāpēc raksta man tādas riebeklības.