Īstens cirslis - neaiztaisa ciet kafijas krūzei vāciņu, ieliek caurā maisā un tad, atbraucot uz bibliotēku, brīnās, ka viss riteņa groziņš ir piešķiests ar kafiju.

in others news, es šonedēļ braucu ar draudziņiem uz Berlīni, un es beidzot varēšu atjaunot savus noplukušos vešas krājumus, urā!

Dators čupā un nelaiž pie internetiem, brillēm nokritusi kājiņa, zābakiem izplīsis caurums, mīļākajiem džinsiem izdilusi pēcpuse un 15 gadu draudzība ar vienu no retajiem cilvēkiem, kas vienmēr mani sapratis, praktiski ir jau miskastē viena stulba teikuma dēļ. Vai nu karma par visām cūcībām, ko sastrādāju pagātnē, vai arī vienkārši pretīga nedēļa.

Ēst brokastis un vienlaicīgi lasīt par narkotiķu problēmām Hārlemā ir intelektuāli patīkami, bet dabūt kūku par brīvu ir vēl jaukāk.

Ar cilvēkiem, kuri nesaprot, kā vienā dienā var apēst veselu šokolādes tāfeli, nav iespējams draudzēties.

Esmu pavadījusi tikai stundu, lasot, ko cilvēki raksta par vakcīnu kaitīgumu un kā visas pasaules nelaimes ir cēlušās no tā, ka mēs dzīvojam pretrunā ar Dieva noteikto kārtību un potējamies ka traki, un man jau gribas sist ar galvu pret sienu. Rakstīt veselu bakalaura darbu par šito būs pārbaudījums manai pacietībai un spējai neizrādīt, ko patiesībā domāju.
I mean, šī ir vienkārša pērle:" Daba ir spējīga atjaunot ķermeņa normālo stāvokli, pat ja cilvēks slims ar sifilisu vai jebkuru citu infekcijas slimību. Veselība tiks atgūta uz visiem laikiem, ja cilvēks ne tikai uz īsu brīdi atteiksies no kaitīgajiem paradumiem, bet arī pastāvīgi ievēros veselīgos ieradumus."
Redzkā, tad jau sanāk, ka arī no ebolas vīrusa var tikt vaļā, ja nodarbojas ar sportu un pārstāj pīpēt.

Jāsaka, kā ir - neesmu nekāds tīrības iemiesojums, bet, ja ir viena lieta, ko es absolūti neciešu, tie ir gari, melni mati, kas visur mētājās un staipās, un kurus man regulāri jāuzlasa no savas istabas grīdas. Un man NAV melni mati, kas šito visu padaru vēl kaitinošāku.

Puņķus un klepu ārstēju ar karstu upeņsulu un balzāmu. Nezinu, vai palīdz, bet garšo labi un man paliek jautrāks prāts.

Jupis rāvis tās sasodītās reklāmas jūtūbā. Nevar vairs mierīgi strādāt ar mūziku fonā, ik pa laikam jāpārslēdz uz nākamo dziesmu.

Prātīgi cilvēki strādā kārtīgi visu nedēļu un tad atpūšas pa nedēļas nogali. Es slinkoju, staigāju ciemos pie draugiem, ne par ko nedomāju, bet kā pienāk sestdiena, tā dzeru litriem kafijas, lai paliktu nomodā un varētu strādāt. Kaut kas manā prioritāšu sistēmā ir kolosāli aizgājis šķērsām. Tas, vai arī es vienkārši esmu palaidusies slinkumā.

Kaut kā tomēr nedaudz šķebina to bezbērnu personu centieni parādīt, kādas labas tantes/onkuļi viņi ir. Manā grāmatā tomēr labi cilvēki necenšas pa punktiem uzskaitīt visas situācijas, kad viņi bijuši labi un izpalīdzīgi, lai pierādītu apkārtējai pasaulei - viņi vienkārši tādi ir.

Gribēju nopukstēt par mammām cibā, kas detalizēti apraksta katru sava bērna vēdera izeju, kā tas izskatījās, kāda bija konsistence, un cik liels štrunts tas ir salīdzinājumā ar tiem brēcošajiem bērniem publiskās vietās, bet ir grūti būt piktam, kad vēderā ir šokolādes siera kūka, ledusskapī tevi gaida vēl viens gabaliņš un rītdien lekcija ir tikai vienos dienā.

Es nemaz, nemaz vairs negribu braukt atpakaļ uz Latviju. Gribu mūžīgi palikt te, mācīties, tulkot un tikties ar saviem draudziņiem.

Sapnī redzēju, ka brālis nošāvis manu vecmāmiņu. Var jau būt, ka tur ir kāda dziļa, simboliska nozīme, bet visticamāk vainojams tas šņabis ar ābolu sulu un nutellas maizītes pirms gulētiešanas apvienojumā ar pusaudžu vilkiem.

Lasu interviju ar Rudzīti, un rodas sajūta, ka cienījamo kungu vajadzētu apskaidrot, ko nozīmē matriarhāts.

Sāku nopietni apsvērt tetovējuma uztaisīšanu, kamēr esmu šeit. Droši vien, ka vajadzēs pārdot labo roku, lai to atļautos un droši vien, ka vēlāk to nožēlošu, bet ja reiz visus 22 gadus esmu dzīvojusi pēc principa ''dari tagad - domā vēlāk'', tad varētu arī nākamos 22 gadus nodzīvot ar tikpat dumju moto.

“Do you know what people really want? Everyone, I mean. Everybody in the world is thinking: I wish there was just one other person I could really talk to, who could really understand me, who’d be kind to me. That’s what people really want, if they’re telling the truth."
(Doris Lessing)