Divi introverti vienā dzīvoklī - katrs klusi sēž savā istabā pie datora, kad satiekas virtuvē, papļāpā un tad priecīgi dodas atpakaļ pie internetiem. Burvīgi.

Vakarnakt ierāvu šņabi ar ābolu sulu, piecus baldriāņus, ieliku ausu aizbāžņus un gāju šņākt. Un tas viss tādēļ, ka mani kaimiņi ir dirsas, kas izdomā sākt spēlēt savu tucenieku piecos no rīta un policija šeit nebrauc, kamēr nav iesniegta rakstiska sūdzība mājas pārvaldniekam/-iecei. Kas tā par sasodītu pilsētu, kas uztaisa rieņbraucēju celiņus katrā stūrī, bet policija nevar atbraukt un salamāt pāris 20gadniekus.

Austrālis vakarnakt centās mani pārliecināt, ka Krievija nekad, nekad nebruktu iekšā Latvijā, jo mēs esam NATO, un vispār, kāda velna pēc kādam vajadzētu Latviju, ko mēs tādu vispār varam dot. Par pirmo punktu neesmu tik pārliecināta, bet otrais jau sen man ir sēdējis prātā. Es gan nekādu labo atbildi nevarēju dot, ja vien par tādu neskaita roku noplātīšanu ar piezīmi, ka ''paskaties, vīrieti, uz mani, redz, kādas labas lietas nāk no Latvijas''.

Labākais draudziņš tomēr nebrauks pie manis ciemā nākamnedēļ. Tagad mācīšos rītdienam eksāmenam un centīšos neraudāt.

Es varbūt tiešām uzvedos ļoti bērnišķīgi un ļaunatminīgi, bet man ir nudien grūti uzturēt kontaktu ar cilvēku, kurš ir lielā mērā atbildīgs pie visiem maniem pašreizējiem kompleksiem par svaru (kas gan pamazām paliek mazāki, thank you very much). Un tas, ka šis cilvēks ir mana māsa, jau neko nemaina. Netīksme, kas rodas viņas klātbūtnē un katra vārda apdomāšana, lai dies pas nesāk braukt augumā par nepareizu sejas izteiksmi - tas viss absolūti nerada vēlmi lieki kontaktēties.
Un tāpēc man ir ārkārtīgi grūti saprast, kāpēc viņa nesaprot, ka es varētu negribēt viņu aicināt uz vārdadienu un savu atvadu ballīti. Acīmredzot, visiem, kas savu laiku citus ir apsmējuši, tomēr ir kopīga īpašība - lieli robi atmiņā un uzskats, ka tie jau tādi sūdi vien bija, kurš tad to vairs atceras.

Tiešām brīnos, kā man tas neienāca prātā agrāk - nav ko ķēpāties ar briesmīgas mūzikas meklēšanu, lai ieriebtu saviem kaimiņiem, kas regulāri laiž pilnā skaļumā savu tucenieku - man vienkārši jāsāk dziedāt skaļā balsī līdzi. Un ja šamējie varēs izturēt manu šķībo ķērkšanu pie Bērnības Milicijas, nu tad cepuri nost, kungi, es paklanos jūsu priekšā un atzīstu jūs par uzvarējušiem godīgā cīņā.

Mana problēma ar sasodītajiem dāņiem, kas velkas tik lēni pa ielu un nevar pavākties malā, beidzot ir atrisināta - banderlogam ir jauns drandulets, balts, nedaudz ierūsējis, ar groziņu, bet tagad es varu traukties kā vējš cauri Kopengāgenai un neviens man vairs nemīcas pa priekšu. Burvīgi, ka es jums saku.

Kultūršoka un homesickness vēl nav, bet ir dīvains atklājums, ka, šeit svīstot, drēbēm uz muguras parādās dzelteni pleķi. Un, atbildot uz jūsu jautājumu, es eju katru dienu dušā un mainu drēbes, tā ka es nudien esmu perpleksēta par dāņu sauli un tās ietekmi uz manām drēbēm.

Latviešu valodā to komatu ir tik daudz, ka reizēm teikums šķiet tāds sašķelts un visa doma neiet smuki kopā.

Valodu kursi sākas tikai pirmdien un visi studenti vēl nav saradušies, tā ka tagad, vakarā, tāda pagalam klusa un nedaudz arī vientulīga sajūta. Visapkārt tikai pensionāri un bezdarbnieki - burtiski, kā bija minēts visos blogos, kurus rakstīja šeit agrāk dzīvojošie studenti. No vienas puses, gribās, lai ātrāk ievācās mana dzīvokļa biedrene, jo vismaz būtu kāds kontakts ar cilvēkiem. No otras puses, negribas nekādu kontaktu, gribu turpināt izsvaidīt drēbes visur un nemazgāt traukus, neuztraucoties, ko par to kāds varētu teikt.
Un vispār jūtu, ka drīz piepildīsies tas, ko teica mana kursabiedrene par dzīvošanu svešumā - sāk gribēties vienkāršu apskāvienu, tīri cilvēciski pieskārienu, un šī ir tikai otrā diena ārpus Latvijas.

Nu viens gan ir skaidrs - vīrieši šeit tiešām ir skaistāki.

Nekas nerada tādu māju sajūtu kā vecāki, kas savā starpā nerunā un māsa, kas uz tevi ir noskaitusies par kaut kādiem sūdiem, dienu pirms es izbraucu uz Dāniju. Fantastiš.

Pienākusi kārta arī man uzdot šo jautājumu - kā sastūķēt visu savu iedzīvi pusgadam vienā koferī UN vienlaicīgi iekļauties 20 kilogramos?

Es neesmu no tiem, kas, izbraucot no Rīgas uz jebkuru attālāku vietu, sagaida visus tos pašus labumus, visas lates, makdonaldus un ko tik vēl ne. Bet, sasodīts, te vienkārši nevar nopirkt normālu gaļu. Maltā gaļa ir pliki tauki, kur, cepot kotletes, eļļa vispār nav vajadzīga, un vienīgais jēdzīgais ir tās pašas Ķekavas hormonu vistas. Kur tad ne-rīdzinieki dabū gaļu, ja paši neaudzē un vietējā topā/elvī arī nekā nav?
Pircējs ir ļoti vīlies un neapmierināts.

Labprāt gribētos saprast, kas notiek tajos pusaudžu vilkos, jo šitas sēriālis kļūst vēl mudžekļaināks nekā Glee. And that's saying something.

Skaisti vīrieši ar skaistām balsīm un vēl cenšas runāt latviski. Es pilnīgi te kūstu, ziniet.

Kādu dienu es regulāri tīrīšu zobus, noņemšu kosmētiku pirms gulētiešanas un nesakasīšu odu kodumus līdz asinīm. Tad pieaugušo dzīve būs klāt.

Trīs eži, četras pīles, viens kaķis un kompliments no vietējā kolorīta, ka esmu skaista, ejot uz ezeru. Kaut manas vakaras pastaigas pa Maskavas forštati būtu tik patīkamas. Tur ežus es neredzu un par skaistu jau arī mani neviens nesauc.

Brīžos, kad man ir neviltots prieks par draudziņiem, kas tiek budžeta grupās, noturās tajās pēc rotācijas, un vēl tiek savā sapņu programmā, es vairs nejūtos kā tāds egoistisks sivēns, kas tikai domā par sevi. Citu laimes un izdošanās arī rada mazu prieku.

Bijušās klasesbiedrenes jau otro dienu cenšas dabūt mani rokā. Vai atmiņa tiešām ir tik īsa, ka vairs neatceras visu to pusaudžu huiņu un kādēļ es viņas savu mūžu vairs negribētu redzēt?