Šodien sajutos mazliet kā losis. Vajadzēja no Stokholmas tikt līdz Nīneshammai, no kuras es tiktu uz Ventspili un tad savu māju. It kā viss vienkārši, bet pa pēdējām 3 stundām es paguvu pilnīgi par velti sastresoties, ka: 1)esmu iekāpusi nepareizajā vilcienā, 2)esmu nokavējusi savu pieturu (kas vispār bija galapunkts, bet nu labi), 3)neatradīšu ostu un 4)esmu nokavējusi iečekošanos kuģim. Tagad mierīgi sēžu ostā un gaidu, kad laidīs uz kuģa, bet tomēr tizla sajūta, ka esmu pilnīgi par velti stresojusi. Savā ziņā labi, ka vismaz telefons izlādējās un es nevarēju trobelēt S ar viņas draugu. Ko dara tie mierīgie un normālie, kas netaisa drāmu par katru sūdu? Tiešām gribētu būt tāda, citādi sajūta, ka es iedzīvošos kuņģa čūlā jau 25 gadu vecumā.
Bet, skatoties no gaišās puses, es šodien uzzināju, ka reālo apaugļošanas mehānismu zinātnieki esot sapratuši tikai ap 19.gadsimtu. Nu, tas, ja ir zviedru dabaszinātņu muzejs man nemelo.