turi buru, būs ok. manuprāt, lielākā daļa jau tāpat skaidri nezina ne, ko grib studēt, ne, ko darīt pēc tam, viss viens liels eksperiments, un, izmēģinot vienu, otru, trešo lietu, atrod kaut ko, kas der. grādi palīdz, jo ar smalkiem papīriem vieglāk ietrausties visādās darbu pozīcijās, bet pieredze palīdzēs vēl vairāk. es, piemēram, tikai tagad, pēc trīs gadiem aktīvas, pilnvērtīgas darba dzīves, plānojot darba uzsākšanu trešajā nopietnajā darba vietā, jūtos kā puslīdz kompetents profesionālis. Tu arī noteikti tā jutīsies, kaut kad nākotnē.

taču, ja nu tomēr tiešām, tiešām galīgi garām tās studijas, tad vari paralēli meklēt darbiņu un, kad iecerētā vieta paņem, pārmesties no mācību dzīves uz darba dzīvi. bet tas tikai tad, ja tiešām nepatīk tās mācības, nevis, ja uztrauc tas, ka nav pilnīgi skaidra skata uz nākotni (jo tāda nebūs nekad). ilustratīva bildīte

Pilnīgi piekrītu :)
Tādu cilvēku, kam palaimējas ar pavisam skaidru karjeras ceļu un no 18 gadu vecuma izdarītām pareizām izvēlēm, diez ko daudz nav.

hehe :) ( par to bildīti)
neskriešu jau tomēr atpakaļ uz Latviju - domāju, ka daļēji arī negulēšanas dēļ uznāca lielā ''viss ir slikti!11" sajūta. jo nav jau tik slikti, bet nākotnes skaidrības neesamība reizēm pamatīgi izbojā garstāvokli.

Jā, pilnīgi piekrītu. Es tikai tagad pēc vairāku gadu eksperimentiem un blandīšanās apkārt būšu pabeigusi savu bakalauru inženieros. Un tikai tagad es sapratu, ka šis virziens mani patiesībā ļoti interesē. Skatos visādus maģistra grādus un nespēju izlemt, kurš virziens būtu man piemērotākais un vai vispār vēlos jo lets be honest - I want to many things. But life happens. Viss būs labi. Tas viss dzīvei palīdz.

''tas viss dzīvei palīdz'' es domāju, ka tas ir ļoti labs skatījums.