Kopenhāgena ir vienkārši brīnišķīga. D dzīvo patālāk no centra, kur ir zaļāks (which is saying something, jo arī centrā ir daudz koku), un tā kā viņa galā es nebiju daudz bijusi, viņš mani speciāli izvadāja pa mazajām ieliņām, uz kurām man vienmēr ir bijusi mazā mīlestība. Tipiskās dāņu krāsainās mājas ar maziem dārziņiem priekšā un visa iela ieskauta ziedošos ķiršos. No augšas skatoties, tā ieliņa droši vien izskatās kā tāda rozā kupena.
Es riteņoju apkārt, mieloju acis gar to visu un gandrīz gribu raudāt, cik skaisti te ir. Un riteņošana! Es gandrīz biju aizmirsusi, kā tas ir - braukt bez stresa, ka uzskriesi kādam garāmgājējam vai mašīna tevī iebumsīsies, braukt visur, kur vien deguns rāda, nedomājot iepriekš, vai tur maz varēs vai nevarēs braukt. Jo šeit var visur.

Neskatoties uz visu to šļuru, kas notika manos divos gados šeit, man ir tāda sajūta,ka es atgriežos savās otrās mājās. Un, protams, atceras jau parasti tikai to labo, bet tā labā ir bijis tik daudz, ka iespēja atgriezties šeit sāk likties jau diezgan ticama.