jā, un vēl tas gadījums, kad gūgle nav pieejama, ja cilvēks ir vecs, kuri protams, statistiski slimo visvairāk un psiholoģiski viņiem arī gan jau ir grūti un, man liekas, par to jau arī neviens nerunā.

bet kā vispār latvijā ir ar paliatīvo aprūpi? man liekas, ka kaut kad tepat cibā lasīju, ka nekas spožs. jo tajā gadījumā, kas tad tos materiālus rakstīs? bāc, tas man atgādina, kā es reiz runāju šajā sakarā par tajā laikā kaut kādu pašnāvību izpētes centra vadītāju, kas bija rakstījusi eiropas mēroga pētījumus par pašnāvībām latvijā un cv minējusi, ka strādā ar pašnāvnieciskiem klientiem. un kad pie viņas bija meklēta psiholoģiska palīdzība tieši šādiem mērķiem, tad izrādījās, ka ai, viņa tur tjipa pa draugam, vai kam esot to papildus amatu paņēmusi, lielākai algai vai kam, un nē, nekādas papildus īpašas zināšanas kā palīdzēt pašnāvnieciskām nosliecēm viņai neesot. es neko daudz nezinu par psihoterapeitu un psihologu vidi latvijā un tiešām domāju, ka gan jau lielākā daļa strādā labu nodomu vadīti un, cerams, ar labu izglītību. bet katru reizi, kad es šito stāstu atceros, tas mani nu vienkārši briesmīgi sadusmo. nu, tāpat, protams, kā viss šis oblica ieraksts kopumā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu manai mammai bija vēzis un es viņu kopu. Paliatīvās aprūpes nodaļā vietu dabūju pēc mēneša (diviem?).
Tur tā sajūta drausmīgi smaga, bezcerīga. Mamma slimnīcā, tajā nodaļā nomira 3 dienu laikā.
Vēža slimnieku aprūpe no ārstu puses klaji vienaldzīga. Ko tur iespringt, ja vienalga nomirs? Līdzjūtība, cilvēcīgums? Aizmirstiet. Tuviniekiem pašiem ar visu jātiek galā.

(Reply to this) (Parent)